Tas nav sīkums! Mazajam, bet stabilajam pagastam ir liels notikums, ja mums pievienojas jauni cilvēki ar bērniem, ja papildinās iedzīvotāju skaits un vidēji kļūstam jaunāki. Tas drošina saimniecisko noturību, izglītības, kultūras un mākslas vajadzības un iespējas. Jā, arī spējas! Ar jauno, patiešām īstajā jēdziena apjausmā jauno (!), bibliotēkas vadītāju Ievu esam tikušies jau vairākkārt, runājuši, diskutējuši, labāk iepazinušies. Sarunā vienkārša, erudīta, inteliģenta, kas uzticas un kurai var ticēt, uzticēties. Kaut kā nemanot pārgājām uz «tu», kļuvām, esam atraisīti, kas sarunu saturam, raksturam labākais padomdevējs. Tālab nospriedām, ka varam apmainīties domām, uzskatiem, pakavēties atmiņās brīvu domu lidojumā, no kurienes allaž ieraugāmas jaunas ainavas. Tā kā esmu šīs sarunas iniciators, mans pienākums sākt pirmajam.
Andris: – Mūsu gadiem pa vidu ir pāris paaudzes un to radītas izmaiņas domāšanā. Varbūt tieši šis apstāklis varētu ļaudis interesēt īpaši un būt labs liecinājums tam, kas mainījies gadu skrējienā un kas paliek nemainīgs. Bibliotēka allaž šķitusi un joprojām šķiet ar īpašu gaisotni pildīta un ar kaut kādu tīkamu noslēpumainību apvīta. Te viss iekārtots skrupulozā un gaumīgā kārtībā, te smaržo grāmatas un to saturs lidinās gaisos. To apjautu jau sen – tālajā bērnībā. Manā Mazozolu skolā (toreiz to sauca par Ogres septiņgadīgo, vēlāk par Oškalna astoņgadīgo, tagad par Mazozolu pamatskolu) bibliotēkai bija ierādīta maza istabiņa ar lielu skapi. Tur ļāva parakņāties, pameklēt sev interesējošu, intriģējošu grāmatu. Kādi bija tavi pirmie soļi grāmatu pasaulē?
Ieva: – Grāmatai manā dzīvē vienmēr bijusi īpaša nozīme. Bērnībā daudz laika pavadīju bibliotēkā. Man tik ļoti patika lasīt, ka biju izlasījusi visas savam vecumam atbilstošās grāmatas, tālab bibliotekāre bieži vien piedāvāja lasīt arī daudz nopietnākas un biezākas grāmatas. Manuprāt, laba grāmata nepazīst ne laika, ne telpas robežas, tā iedvesmo, aizrauj un ļauj gūt dzīvesgudras atziņas, reizē piedzīvojot visdažādākās emocijas!
Andris: – Nu, jā. Durvju vēršana uz neaptveramo grāmatu pasauli sākas ar lasītprasmi. Patiesībā lāgā neatceros, kā iemācījos pazīt tos burtus un savīt runā un saprotamā tekstā. Bet ļoti spilgti atminos mammas stāstītās pasakas. Toreiz negudroju, no kurienes viņai galvā tāds milzu folkloras krājums, bet tieši viņas stāstīto iemīlēju, kā mīlēju viņu pašu. Īpaši tīkami šie stāsti likās tālab, ka visiem bija labas beigas. Kad saturs uzdūrās kaut kam dramatiskam, biedējošam, bērna dvēsele sevi mierināja, ka būs, būs viss labi un uzvarēs labais. Grūti saprast, kāpēc tagad tādas grūtības ar lasīšanu, ka starptautiskie pētījumi šajā ziņā mums pavisam nav glaimojoši. Jā, pierasts visu novelt uz telefoniem, spēlītēm, bet tas drīzāk attaisnojums citai problēmai, kurai maz sakara ar lasīšanas kontekstu. Jau pirmajā klasē lasīju kā no grāmatas: kaitināja tas, ka skolā ar kociņu (ar pirkstu nedrīkstēja) bija jāvelk līdzi ābeces tekstam un vārdi jāskalda pa zilbēm, kuras tekstā bija atdalītas ar svītriņām. Man bija liela priekšrocība un ne mazāks trūkums: divus gadus vecākā brāļa Valda mācību grāmatas izlasīju ātri, un pāris gadus vēlāk, kad tās derēja man, bija paspējušas apnikt. Tolaik bērniem bija milzu lasīšanas kāre. Žila Verna «Noslēpumu salu» zināju teju no galvas… Lasīju visur – istabā, ārā, uz siena panta šķūnī, kur vasarās arī gulējām. Skumdināja dienu īsums, jo mājās nebija elektrības gaismas. Kā šajā ziņā veicās vai neveicās tev?
Ieva: – Man ir līdzīga pieredze – es arī ātri apguvu lasītprasmi, taču precīzi kā, to gan neatceros. Atminos, ka mamma daudz lasīja vai stāstīja pasakas pirms gulēt iešanas. Tas bija mūsu ik vakara rituāls. Kad pasakas lasīja tētis, tās pēkšņi, lai arī jau iepriekš dzirdētas, likās ļoti smieklīgas. Iespējams, tas bija veids vai intonācijas, kādā lasīja tieši viņš, mēģinot atdarināt dažādas balsis, bet, kā tagad atceros, tas vakara rituāls pēkšņi no miegošanās bija pārvērties varenā izsmiešanās mirklī, kad pēc tā it nemaz negribējās iet gulēt. Man vienmēr ir ļoti paticis lasīt grāmatas, jo tās dod iespēju pabūt tur, kur nekad nav būts, iztēloties līdz smalkākajai niansei lietas, tēlus, notikumus vai vienkārši pabūt kādā notikumā, ko iespējams sajust, pateicoties autora talantam, prasmei to ietērpt vārdos.
Andris: – Tagad laikam noteikums tāds, ka bērnam pirmajā klasē jāprot lasīt. Pirms šīs sarunas spriedām par pirmsskolas (man labāk tīk turēties pie vecā mīļā – bērnudārza) pedagogu nospriegoto darba dienu, kas laikam tikai darba devējiem joprojām šķiet kā izklaide, atpūta ar maldīgo priekšstatu, ka, jo mazāks bērns, jo mazāk nedienu. Tāpēc kā cilvēks, kam palaimējies visu mūžu strādāt skolā un vienu brīdi piestrādāt bērnudārzā, varu galvot, ka darba slogs un prasme abos izglītības posmos nav salīdzināmi. Redz, nu kas es par bērnudārza skolotāju: tos pāris mēnešus patēloju muzikālo audzinātāju ar akordeonu. Mazie rakari mani dievināja – viens trausās klēpī, otrs gribēja pičpaunā, trešais līdzēja vilkt instrumenta plēšas, cits spaidīja taustiņus, cits ar vālīti piesita takti… Noturēt visus pie kārtības nedz spēju, nedz vajadzēja. Tagad bažīgi domāju, kā vēl pa starpām viņiem būtu pamācīt lasīt? Kālab tāds ievads? Esmu vecmodīgs un uzskatu, ka lasīt jāiemācās mājās, kur darbojas īstie pedagogi, nevis algotņi: māmiņa, vecmāmiņa, ome, opītis, vienalga, kas, bet mājās. Atminos savu bērnu omīti: kamēr vecāki darbā, viņa ar saviem audzēkņiem runāja no rīta līdz vakaram, pa starpām lasīja priekšā, mācīja lasīt. Humora dēļ nevaru nepieminēt, kā iesākumā mazie censoņi lasīja visu, kas pavīdēja acu priekšā: cukurs, sāls, veikals, soda, maize, sviests, desa, stacija, bet no tualetes sanāca tolete… Droši vien arī tev bijis līdzīgi.
Ieva: – Nesen kādā sarunā ar pirmsskolas skolotāju sākām spriest par bērnu lasītprasmi, kā veicināt, kā atbalstīt kvalitatīvāk, lai atvieglotu gan pašu bērnu, gan arī pedagogu noslodzi šajā smagajā uzdevumā. Protams, mūsdienās ir daudz un dažādi speciālistu ieteikumi, kā pareizāk, kā ātrāk, kā jaudīgāk, taču realitātē sastopamies ar to, ka bērniem ir dažādi talanti un dotības – vienam lasīšana padodas no pirmajām zilbēm, taču otram ir grūtības salikt divus burtus kopā. Un te arī es nevaru nepiekrist, ka lasīšana sākas mājās, bet ar ļoti svarīgu piebildi – lasīšana nedrīkst kļūt par striktu pienākumu, tad tas kā process zaudēs prieku bērna acīs un, visticamāk, tas kā tāds netīkams pienākums varētu palikt uz ilgu laiku. Iespējams, ka tieši tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem (neskaitot to, ka nebija milzum daudz rotaļlietu un ekrānu, kas ir pieejami mūsdienu bērniem), kāpēc bērni tik ātri iemācījās lasīt – viņi redzēja, ka visi pieaugušie lasa, lielie brāļi un māsas kaut ko lasa un pēc tam ļoti aizrautīgi atstāsta izlasīto. Un galvenokārt neviens nelika to darīt, tā bija kā spēle, kā rotaļa bērnam iemācīties burtus, atpazīt tos un, pašam nemanot, iepazīt savas iztēles plašumus. Kā caur rotaļu bērns apgūst citas pamatprasmes dzīvei (staigāt, skaitīt, koordināciju, ritmu u. c.), izņēmums nav arī lasītprasme.
Andris: – Nejautāšu, kāpēc par darbavietu izvēlējies Ķeipenes bibliotēku, bet mūsu lasītāji ir priecīgi. Protams, intereses dažādas un katram savas, bet tas, ka bibliotēka (lasītava, digitālās iespējas) pie pašām mājām, nav mazsvarīgi. Kad sāku strādāt Ķeipenes skolā, mūsu pagastā (ciemā) bija divas bibliotēkas: viena šeit, centrā, otra Kastrānē – Kastrānes pagastā, kas Latvijas brīvvalsts laikā aizņēma aptuveni tikai trešo daļu tagadējā Keipenes pagasta teritorijas, bet 1935. gadā Kastrānes pagasts varēja lepoties ar Izglītības biedrību «Zieds», ar saturīgu bibliotēku, ar rosīgu kultūras dzīvi: vietējam Tautas teātrim skatuves priekškaru apgleznojis pats Kārlis Miesnieks, kori diriģējis Jānis Ķepītis – Tautas namā ar 273 vietām. Tur, tagadējā Diedziņā, uzstājies pat Igaunijas Akadēmiskais koris ar slavenos Gustavu Ernesaksu pie diriģenta pults. Temats labs, ko derētu izvērst plašāk, bet ko teiks mūsu apspriežamā bibliotēka? Kāds tavs iespaids par nu jau savas Ķeipenes īso vēstures kursu, pagasta ļaudīm?
Ieva: – Mani tik ļoti saista klusums un miers, ka, nokļūstot šeit, saprotu, ka pēc tā esmu ilgojusies jau ļoti sen. Šajā neilgajā laika posmā, kopš strādāju Ķeipenes bibliotēkā, esmu sastapusi un iepazinusi tik ļoti daudz sirsnīgu, atsaucīgu un talantīgu cilvēku, kuri ir tendēti uz izaugsmi, gatavi darīt un dot vairāk, lai tikai vairotu šīs vietas ģimenisko, sirds silto sajūtu. Ķeipeni esmu sākusi vairāk iepazīt lielākoties sarunās ar vietējiem pagasta iedzīvotājiem. Te ir vieta, kur neviens nav svešs, kur cilvēki cits citu atbalstīs, izpalīdzēs vai vismaz ieteiks, kur meklēt nepieciešamo, kur kolēģi un kaimiņi atnesīs skaistas, ziedošas puķes, ko ielikt vāzē, lai pašiem un citiem būtu prieks! Te ir vieta, ko nevar vienkārši aprakstīt, to var tikai piedzīvot!
Andris: – Laiki un arī lauki mainījušies līdz nepazīšanai. Tagad bibliotēkas funkciju loks tik milzīgs, ka valstiskajai inercei kļūst itin parocīgi šo to uzkraut bibliotēkai – arī gluži nepiestāvošu un grūti īstenojamu. Kāda tava kolēģe no Ērgļiem nesen, kad grasījās slēgt tos pastus, ciemojās pie mums un piktojās, priekšniecībām jau idejas gatavas kā mājas: kāpēc gan mazu pastu nodaļiņu nepiekabināt bibliotēkai, kāpēc gan neiekārtot tur sociālo pakalpojumu stūrīti? Kādas tavas domas šajā ziņā? Ir taču kaut kādas robežas. Lūdzu, pastāsti arī par mūsdienīgas bibliotēkas pakalpojumu klāstu un dažādībām, digitālām ērtībām!
Ieva: – Bibliotekāra pienākumos ir saņemt un izsniegt grāmatas, nodrošināt lasītājiem piekļuvi informācijai, gan digitāli, gan uz papīra rakstītai, nodrošināt piekļuvi dažādām datubāzēm, kā arī rūpēties, lai ir jauka vide, kurā atnākt un atrast tieši sev piemērotāko grāmatu, vai tas būtu no kādiem jaunizdevumiem, vai kādu ilgāku laiku pabijušu izdevumu grāmatu plauktos. Taču tā ir tikai šīs profesijas redzamā daļa. Patiesībā bibliotekāram ir ļoti daudz uzdevumu, kas sevī iekļauj gan dažādas informācijas izpēti un apkopošanu, gan jaunāko tendenču izzināšanu, gan pasūtīt un reģistrēt jaunieguvumus (žurnālus un grāmatas), gan rūpes par grāmatām (tās bieži labojam uz vietas bibliotēkā), gan dažādu pasākumu un izstāžu rīkošanu, un vēl daudzi citi darbiņi, kas palīdz radīt šo vidi tādu, lai lasītājam, ienākot bibliotēkā, raisītos tīkamas, mājīgas sajūtas, kurā patīk pavadīt laiku un nezūd vēlme nākt atkal un atkal. Iespējams, tieši tās redzamās daļas dēļ bieži izskan dažādas idejas, kādus papildu pienākumus vēl varētu pievienot bibliotēkas darbiniekam. Taču īstenībā, vismaz mazo pagastu bibliotēkās, ļoti daudzi cilvēki, jo īpaši, kopš slēdza vietējās pasta nodaļas, meklē palīdzību tieši pie bibliotekāra. Es vienmēr cenšos palīdzēt, jo uzskatu, ka, viens otru atbalstot, daudz ātrāk var tikt pie vēlamā rezultāta. Un laiks rādīs, kā attīstīsies diskusija par šo tematu nākotnē, taču tas noteikti nemaina faktu, ka bibliotekārs allaž centīsies palīdzēt katram, kas lūgs. Protams, iespēju robežās.
Andris: – Bija tāds izglītības ministrs (Roberts Ķīlis), kas par varītēm dzina savu demagoģiju, ka grāmata skolā nav vajadzīga, to pilnībā var aizstāt planšete, dators, telefons: par mākslīgo intelektu vēl toreiz nepļāpāja. Trakajā tehnoloģiju skrējienā dažkārt piemirstas, kas bija pirmais, vista vai ola, kaut kā no tās loģikas pazūdot gailim un pavisam neatskāršot, ka moderno kiberdrošības sistēmu vecvecmāmiņa bijusi klēts atslēga. Mākslīgā intelekta sekas neesam vēl apjautuši, bet to, ka mākslīgais intelekts kaitē dabīgajam, saprotam ar grūtībām. Zinām arī to, ka slikti lasām, izliekamies neredzam, ka no mājām izzūd personiskās bibliotēkas, ka grāmatiņas trūkumu digitālā zināšanu priekšā teikšana nespēs aizvietot.
Un atkal atgriežos bibliotēkā. Kad studēju LU filologos, visu zinātnisko un daiļliteratūru sameklēju tajās pašās Ķeipenes un Kastrānes bibliotēkās. Jā, nu bija pāris reižu jāpasēž Misiņa lasītavā, dažus specifiskus faktus meklējot. Bet esmu diplomēts filologs ar zinātņu maģistra grādu. Pastāsti, kā būtu, ja būtu! Ja sāktu studēt no jauna, cik to varētu darīt no pagasta bibliotēkas, cik no moderno tehnoloģiju iespējām un kāda loma šodien būtu grāmatai? Salīdzinājumam – šodien mums personiskajos arhīvos ir simtiem, tūkstošiem digitālo foto, bet kaut kā mīļāk pāršķirstām vecos bilžu albumus, ne vien ar sirdi, bet arī ar roku silti noglāstot.
Ieva: – Ļoti labs salīdzinājums! Arī man ļoti patīk turēt rokās īstu grāmatu, sajust un pāršķirt tās lapaspuses – tas piederas pie lasīšanas procesa, liekas, arī vieglāk uztvert un iztēloties izlasīto, taču, ja mēs runājam par konkrētas nozares vai tēmas informācijas meklēšanu, tad noteikti to mūsdienās ir daudz vieglāk izdarīt digitāli, lietojot internetu vai bibliotēkās pieejamās datubāzes. Manuprāt, pats galvenais, it visā sameklēt balansu, un arī šajā jomā tas ir jāatrod. Ir jāizmanto dotās iespējas tajās jomās, kurās tās ir vispiemērotākās, tad arī varēs gūt labāko rezultātu maksimāli īsākā laika periodā, un tas iekļauj arī gatavošanos studijām, rakstot darbus vai mācoties.
Andris: – Līdz Ķeipenes bibliotēkai tev bijis pagarš ceļš nostaigāts. Ieteicies pat par darbošanos filmu uzņemšanas laukumā... Vienā no tikšanās reizēm kaut kā neapdomīgi izspruka jautājums, vai Ķeipene tavā karjerā nav uzlūkojama par sava veida apstāšanos izaugsmē. Tu dedzīgi to apstrīdēji un pārliecināji mani. Varbūt vari pārliecināt arī mūsu avīzes lasītāju?
Ieva: – Manuprāt, mūsu galvenais dzīves uzdevums ir piedzīvot savu dzīvi, visam esot klāt. Es domāju, ka katrs vismaz reizi dzīvē ir saskāries ar situāciju, kad domājam, tiecamies nonākt konkrētā ceļa posmā, taču dzīve rit, un attopamies kaut kur citur. Tā notika arī ar mani, un, lai arī biju plānojusi veidot karjeru filmu un seriālu producenta profesijā, manas prioritātes pamainījās, kad kļuvu par mammu. Sapratu, ka nevaru būt kopā ar bērniem un vienlaikus kvalitatīvi darboties uzņemšanas laukumā – bieži vien strādājot pat 14 stundu dienā. Izvēlējos ģimeni, piedzīvot savu bērnu bērnību, būt klāt visos viņu pirmajos mirkļos, kā arī atbalstīt un palīdzēt apgūt prasmes, kas nepieciešamas, lai pilnvērtīgi iekļautos sabiedrībā. Kad pienāca mirklis, kad bija jāatgriežas darbā, es ilgi meklēju un kārtīgi apsvēru, kādā profesijā vēlos būt.
Man ir ļoti svarīgi, lai personīgās vērtības sakrīt arī ar ikdienas darbu. Un tā radās iespēja apvienot manu svarīgāko dzīves lomu – būt mammai – ar mīlestību pret grāmatām. Bibliotekāra darbs un producēšana ir diezgan atšķirīgas profesijas, taču gan vienā, gan arī otrā ir nepieciešams būt organizētam, prast vadīt, būt notikumu centrā, prast ātri reaģēt neparedzētās situācijās, kā arī rast labu, abpusēji viegli saprotamu valodu ar dažādiem cilvēkiem. Arī strādājot bibliotēkā, ik brīdi iznirst neparedzēti pārsteigumi, tāpēc noteikti varu apgalvot, ka tikai turpinu savas izaugsmes ceļu, kas man palīdz bagātināt sevi ar zināšanām un pieredzi, ko diez vai varētu gūt, atrodoties kādā filmēšanas laukumā.
Andris: – Stāstīji, ka tev patīk darboties ar skolas un bērnudārza bērniem un šis tas jau lieliski izdevies. Kā tu vērtē kopā saikni ar mazajiem lasītājiem, ko vēlies sagaidīt no viņiem?
Ieva: – Bērniem ir ļoti tīrs skats uz dzīvi. Īpaši pirmsskolas bērni vēl tikai lēnām iepazīst pasauli, lietu kārtību. Viņi ir godīgi un īsti, ļoti tieši pasaka, kā ir un ko grib, kas padara sadarbību ar bērniem vēl interesantāku, jo nekad nevar zināt, kādi pārsteigumi radīsies nodarbības laikā. Šobrīd strādāju pie tā, lai nodrošinātu lielāku bibliotēkas iesaisti bērnu ikdienā gan pirmsskolas, gan pamatskolas vecuma bērniem, jo, manuprāt, bibliotēka ir lieliska vieta, kur pavadīt savu brīvo laiku, gan gūstot vērtīgu informāciju, gan palasot grāmatu vai uzspēlējot kādu galda spēli. Ir tik ļoti svarīgi mazajiem ķipariem palīdzēt veidot izpratni par grāmatas vērtību un to, ko tā var dot tagad un vēlāk.
Andris: – Tuvojoties sarunas finālam, lūdzu vēl dažas atbildes uz jautājumiem, kas parasti ļaudis interesē. Piemēram, kādas tavas aizraušanās?
Ieva: – Lai arī dzīves laikā ir pieredzēti dažādu hobiju etapi, šobrīd visvairāk mani saista mūzika, tāpēc esmu pamazām atsākusi spēlēt klavieres un dziedāt. Jūtu, ka tas piepilda manu dvēseli un vairo dzīvesprieku!
Andris: – Cik jauki! Arī es uzspēlēju, uzdziedu – sev un ļautiņiem par prieku… Mēs visi žēlojamies par laika trūkumu. Kam tu savu laiku nemēdz taupīt? Un kā ar atpūtu?
Ieva: – Šobrīd esmu tādā dzīves posmā, kad brīvā laika patiešām maz. Kā jau minēju, esmu sapratusi, cik liela nozīme ir būt klātesošam visā, ko darām, jo citādi dzīve paskrien: monotonais ritums iemidzina, un pēc kāda laika brīnāmies, kur aizjoņojis laiks, jo it kā nekas nozīmīgs nav paveikts un īpaši nekas nav palicis atmiņā. Saprotu, cik svarīgi ir būt te un tagad, darīt to ar pilnu atbildību un rūpīgi, lai nav lieki jātērē laiks un enerģija, kaut ko labojot vai sākot no jauna. Tāpēc arī ikdienā gan strādāju, gan atpūšos – maksimāli pietuvināti visam, lai gandarījums par paveikto top regulārs un enerģijas pieplūdums rada jaunus spēkus.
Andris: – Kā skolotājs un cilvēks ar pieredzi esmu ielāgojis, ka katrā (ik katrā!) cilvēkbērnā mājo kaut kāds talants. Vari neteikt konkrēti, bet vai tu esi iepazinusi savu talantu? Atzīstos, bija laiks, kad domāju, kāpēc mums dzejnieku vairāk nekā dzejas. Tagad spriežu citādāk. Ja cilvēks ar to iepazīst sevi, kopj, veldzē savu dvēseli, lai dzejo, glezno, fotografē, raksta stāstus, grāmatas, dzied, dejo, muzicē! Tas kalpo viņa talanta ceļam un par sliktu nenāk nevienam, ja zini savu publiku un apzinies savas skatuves lielumu.
Ieva: – Pilnīgi piekrītu un ticu, ka mums katram bez savām stiprām pusēm pēkšņi uzrodas vēl kāds papildu impulss, talants, ko nejauši atklājam, radot kaut ko jaunu, vai piešķiram svaigumu pasen malā noliktajam. Tāpēc novēlu ikkatram, īpaši brīžos, kad liekas, ka kaut kā dzīvē trūkst, pamēģināt kaut ko ārpus ikdienišķā! Atrast savu – sporta veidu, radošu aizraušanos, talantu, lai viss, ko spējam, varam, mums nepaiet garām! Un, iespējams, gluži nejauši satiksim to, ko vēlas sirds – draudzību, mīlestību vai vienkārši labpatikšanu, kas piepilda sirdi.
Andris: – Nu, re, runājām par grāmatu, bibliotēku, bet sanāca par visu, ko saucam par dzīvi! Sirsnīgs paldies par jauko sarunu!
Ieva: – Sirsnīgs paldies!
