Ko, jūsuprāt, ienes personīgajā izaugsmē bērniņa ienākšana? Kas ir tas, ko nekad neuzzinās tie pāri, kas nolemj, ka bērnu viņiem noteikti nevajag?

Toms un Antra: Mums laikam to būs grūti izprast, jo, tā kā paši esam nākuši no kuplām ģimenēm, tad mums abiem, domājot par mūsu ģimeni, tajā, mūsu domās un sapņos, ir bijusi ar bērniņiem. Un tas patiesībā ir paradoksāli, jo, lai arī esam no laimīgām vidēm nākuši un jebkurš no mūsu brāļiem un māsām, ir forši, brīnišķīgi un ļoti sakarīgi, sadzīviski mums nav bijusi super viegla bērnība. Ir bijuši trūcīgi laiki. Ir bijuši laiki, kad Ziemassvētkos nav bagāti klāts galds, nerunājot vēl to, ka ir kaut kas zem eglītes. Tomēr tā pieredze, kura mums ir bijusi, ir iedrošinājusi mūs spert soli ticībā pēc pirmā bērniņa, pēc otrā bērniņa….

Mēs esam ļoti, ļoti laimīgi ar mūsu meitenēm! Mēs to neslēpjam arī savos sociālajos tīklos. Mums patīk mūsu dzīve. Kopš meitiņu ienākšanas mūsu ģimenē, sapratām, ka viņu jaunība līdz skolas vecumam ir laiks, kurš mums ir dots, lai maksimāli daudz laika ar viņām pavadītu kopā un ieliktu pamatus viņu dzīvēm. Spēcīgus pamatus. Pasaule ir ļauna, skolās būs bērni, kuri ir nejauki, bet mēs, vecāki, esam tie, kuri var ielikt pamatus, lai viņas tajā “reālajā dzīvē” spēj saglabāt pazemību, būt pacietīgām, mīlēt to, kuri dara pāri, cienīt savus skolotājus, iedrošināt tos, kuriem ir mazāk, neaprunāt citus, aizstāvēt vājākos. Un mums šis laiks līdz skolai ir dots, lai tik labi, cik spējam, to izdarītu. Un tas ir brīnišķīgs laiks. Mūsu meitenes vienkārši “iesūc” sevī visu, ko viņām dodam.

Jūs daudz esat kopā arī ikdienā ar savām ģimenēm?

Toms: Jā, mūsu ģimenes arī ir ļoti “vieglas” un mums visiem ir pašsaprotami kopīgi svētki, kopīgas pusdienas, izbraucieni utt. Tā arī šķiet lielākā vērtība. Mēs sev apkārt redzam diezgan daudz ģimenes, kuras nevar atrast spēku, iespēju cīnīties un izvēlas iet katrs savu ceļu un beigu beigās pienāk brīdis, kad “iesper” tā realitāte - pag, kā mēs tagad svinēsim bērniem dzimšanas dienas, kas notiks ar svētkiem un tradīcijām? Mums, paldies Dievam, ir tās foršās iespējas darīt lietas visiem kopā un tas ir tas “maindsets”, kuru vēlamies jau saviem bērniem ielikt arī šobrīd - pavadīt kvalitatīvu laiku kopā ne tikai mums četriem, bet arī ar mūsu paplašinātajām ģimenēm. Nē, tomēr tā ir otra lielākā vērtība. Pirmā ir tā, ka mums mūsu vecāki ir stāstījuši par Jēzu!

Pastāstiet par saviem bērniņiem un savu ikdienu tos audzinot – vai tētis ir galvenais apgādnieks?

Antra: Mums ir 2 superskaistas meitas - Adelaine un Sāra Lizete. Viņas sev vēl ir iedevušas pašas sev papildus vārdus - Adelaine Bella un Sāra Lizete Rozīte. Mēs viņas abas saucam par desmitnieciņiem (jo ir perfektas) Adelainei ir 5, bet Sāriņai ir 3 gadiņi. Septembrī abas sāka iet super foršajā Mateja skoliņā. Tehniski, jā, tētis ir tas, kurš pelna naudu. Naudu nopelnīt nav grūtākais, īpaši cilvēkam spēka gados, ar galvu uz pleciem un zelta rokām to VAR izdarīt un paldies Dievam par to, ka mums ir dota šī brīnišķīgā iespēja. Toms strādā reklāmas aģentūrā par projektu vadītāju, kā arī vada ļoti foršu kopstrādes biroju ar nosaukumu “Darbavieta” un kalpo Vīlandes baptistu draudzē. 

Toms: Tomēr lielākais darbs ir bijis Antrai, kura vairāk kā 4 gadus gandrīz katru dienu bija kopā ar meitenēm. Tagad viņa strādā vispār nepārtraukti - 24h diennaktī rada mūsu dēliņu - tas ir svarīgākais darbs! Papildus tam, ka viņa ir radījusi un bijusi kopā ar skaistiem bērniem, viņa kopā ar manu māsu nedaudz vairāk kā gadu atpakaļ ir spējusi izveidot arī fantastisku modes zīmolu - slowise, kuru šobrīd attīsta un pilnveido.

Toms un Antra Ašnevici, foto no personīgā arhīva

Kas, jūsuprāt, varētu veicināt Latvijā jauno ģimeņu atvērtību bērniem – piemēram, otrajam un trešajam? Cik valsts politika un atbalsts ir palīdzoši?

Toms un Antra: Mēs vienmēr varam atrast, par ko pasūdzēties, ja runājam par valsti. Vienmēr ir, ko pilnveidot un vienmēr var vairāk. Un vajag arī, protams. Tomēr, kad piedzima pirmais bērniņš, mēs esam varējuši baudīt to, ka arī valsts palīdz mums - ar atbalstu, ar iespējām, ar laiku. Mēs izgājām no dzemdību nama un mūsu maksājums bija Woltam par suši. Iespēja, ka kāds no vecākiem var palikt kopā ar bērniņu 12 vai 18 mēnešus ir brīnišķīga un ļoti, ļoti palīdzoša. Sākumā, kad domājām par to, ka Antra varētu palikt mājās ilgāk par tiem 18 mēnešiem un es paliktu vienīgais pelnītājs, bija diezgan biedējoša. Bet šis laiks palīdzēja saprast, ka mēs to varam! 

Jā, esam bijuši pateicīgi par valsts atbalstu. Mums tas ir palīdzējis. Tomēr jāsaka, ka otrā bērniņa ienākšana sadzīvisko pusi nedaudz “sakrāso”, bet arī tādi “brīdinājumi” nav mūs atturējuši no šī ļoti plānotā soļa par trešo bērniņu. Mēs zinām, ka mūsu dzīve vairs nebūs tik harmoniska, iespējams, ka būs grūti. Iespējams, ka ļoti grūti, tomēr esam piedzīvojuši, ka bērni - tā ir milzīga svētība un laime.

Mums varbūt finansiālā puse līdz šim nav bijusi noteicošākā, lai izšķirtos par bērniņiem, bet ir lietas, ko noteikti var uzlabot. Viena no tām - nesaprotamā birokrātija ar neskaitāmiem iesniegumiem, lai saņemtu pieejamos atbalstus. Man nav saprotams, kāpēc tik ilgi tas nav bijis sakārtots. Mēs pat aizmirsām ar pirmo kaut ko aizpildīt. Man liekas, ka tam ir jābūt maksimāli automātiskai lietai, jo…nu bērniņa piedzimšanu jau gluži nevar notēlot. 


Un otra lieta, kura mums noteikti būs aktuāla - dzīvesvieta. Ar vienu vai diviem bērniem līdz kaut kādam vecumam var dzīvot ļoti draudzīgi. Bet jo lielāks paliek bērns, jo vairāk katram ir vajadzīga sava telpa, īpaši, ja ir gan meitenes, gan zēns. Vecākiem arī vajag savu vietu, kur “nolīst”. Man liekas, ka kuplām ģimenēm diezgan apjomīgs atbalsts jēdzīgas dzīvojamās platības īrei vai iegādei būtu palīdzošs, lai apsvērtu ideju par trešo vai ceturto bērniņu. Mums tas nebūtu noteicošs, bet nevarētu teikt, ka nebūtu palīdzošs.

Valdība it kā visu laiku vārdos saka, ka dzimstība ir viena no prioritātēm, bet realitātē, darbos tas vispār nav jūtams. Kopš ieslēdzās tā sarkanā gaismiņa par to, ka mēnesī piedzimst mazāk kā 1000 bērniņi, vajadzēja uzreiz (lai gan tas jau ir daudz, daudz par vēlu) būt tik pat radikāliem soļiem kā mūsu atbalstam drošības stiprināšanai. Tur uzreiz spējam atrast līdzekļus, iespējas, spējam mainīt domāšanu, bet patiesībā…kāda jēga no drošības, ja mums nebūs, ko sargāt? Mūsu tautas izmiršana patiesībā ir lielāks drauds kā Krievija. Un mēs to sakām apzinoties ar visu sirdi un rokām par drošības spēju stiprināšanu. Tomēr mums ir ērti lietas sakārtot īstermiņā, jo to redz uzreiz. Bērnu dzimšana nav īstermiņa lēmums. Tomēr rīcības, lēmumi, atbalsti, iedrošinājums būs redzams tikai pēc daudziem gadiem, kad valdības un partijas būs nomainījušās, bet …tas nav izdevīgi šobrīd, šodien. Te jānotiek lielākām pārmaiņām. Te ir jānoliek malā savas šī brīža intereses, jānoliek malā egoisms un domāšana par sevi. Radīt bērnus - tā ir lielākā investīcija ģimenēm un Latvijai. Ielikt mazajā cilvēciņā spēcīgus pamatus, kuri veidos šo valsti, šīs tautas vērtības - tas būs paliekošs uz daudzām paaudzēm un mūsu lūgšana un patiesa cerība ir, ka tie, kuri spēj radīt bērniņus, atradīs cilvēku, ar kuri kopā to darīt, gūs spēku nolikt malā sevi un piedzīvot to brīnumu, ko esam piedzīvojuši mēs. Tas ir kaut kas īpašs!

Ašnevicu ģimene, foto no personīgā arhīva