Mīlestība, cilvēktiesības un izdegšana

Ogrēniete smaidot saka, ko gan mīlestība ar sievietēm neizdara. Laikā, kad Latvija sāka spert pirmos soļus brīvības apjausmā, Kristīne, sekojot sirdij un mīlestībai, drosmīgi aizbrauca uz Nīderlandi un pilnībā iemīlēja gan mīļoto, gan arī svešo kultūru un cilvēkus. “Jā, tā bija liela mīlestība, kas diemžēl gan beidzās visai traģiski, tomēr es toreiz paliku uz dzīvi Amsterdamā. Sāku mācīties un strādāt, un mana saikne ar Latviju pabalēja. Amsterdama manā sirdī paliks uz mūžu kā unikāla pilsēta. Joprojām redzu to sapņos. Amsterdamā dzīvo vairāk dažādu tautību, nekā Ņujorkā. Arī pašā Nīderlandē dzīvo ļoti daudz un dažādas kultūras, ko es pilnībā sevī uzsūcu,” atceras Kristīne. Pēc atgriešanās Latvijā viņa joprojām seko līdzi notikumiem Nīderlandē, skatās viņu televīziju un ikdienā gatavo viņu nacionālos ēdienus.

Kristīne uz Nīderlandi aizbraukusi kā “balta lapa”. Iegūstot pirmo izglītību, viņa sāka strādāt advokātu birojā par juristu, kā arī nemitīgi piedalījās vairāku NVO sabiedriskajā darbā.

“90. gados ļoti daudz sievietes no Austrumeiropas tika vervētas gan prostitūcijā, gan nelikumīgam izmantojumam mājsaimniecībās. Es diezgan daudz sāku to izmeklēt un par to rakstīt. Izdevu arī savu grāmatu. Mēs ar kolēģiem pat panācām kādas būtiskas likumdošanas izmaiņas. Bija iespēja braukt pa visu pasauli uz dažādām konferencēm un runāt par šo problēmu. Protams, tajos gados runāt atklāti par to nebija droši. Dēļ nodarbošanās man pat kādus 20 gadus man bija slēptā adrese, reti kuram Nīderlandē tā tiek reģistrēta,” stāsta Kristīne. Tas nozīmējot, ka viņu atrast varēja tikai oficiālās organizācijas.

Foto no personīgā arhīva

Tad jaunā latviete piedzīvoja negaidīto – absolūtu izdegšanu. “Es tik ļoti daudz sievietēm, īpaši ar bērniem mēģināju palīdzēt, ne vienmēr juridisku apstākļu dēļ tas izdevās. Es pārāk personīgi uztvēru šos stāstus, kādreiz cietušajām sievietēm  pat atļāvu palikt pa nakti pie sevis. Kādus piecus gadus strādāju brīvdienās, vakaros un pat naktīs. Un man vēl bija mazs bērns. Es izdegu tā, ka nevarēju pat ieiet ofisā. Nīderlandē ap šo 2006. gadu izdegšana bija oficiāli atzīta slimība, kurā varēja saņemt palīdzību. Ilgi gāju uz terapijām, līdz sapratu, ka šajā profesijā es vairāk nespēšu būt. Toreiz mans vīrs atļāva man atvilkt elpu,” atmiņās dalās Kristīne.

Negaidītā atgriešanās Latvijā

Virziens, ko Kristīne izvēlējās, bija diametrāli pretējs pirmajai izglītībai. Viņa apguva interjera dizaina arodu. “Toreiz vīrs man teica, varbūt vienreiz dzīvē atļaujies darīt to, kas tev pašai patīk. Tā arī izlēmu darīt! Turpmākos gadus es arī sekmīgi strādāju kā interjera dizainere. Arī tagad, esot Latvijā, nedaudz ko daru šajā jomā, palīdzot radiem un draugiem. Tas palicis man kā hobijs.”

Kristīne atceras, ka visu izmainījis Covids. Lai arī nebija domas Latvijā ilgstoši palikt, situācija mainījās, kad radinieku vidū nomira sieviete, kurai palika meitenīte Rianna. Kristīne ilgi nedomājot bez mammas palikušo Riannu paņēma dzīvot pie sevis. “Viņa bija mana krustmeita, tagad esmu arī viņai oficiāls aizbildnis. Kopā dzīvojam jau tagad otro gadu. Arī pirms tam par viņu diezgan daudz rūpējos.”

Pie jūras kopā ar savu krustmeitu Riannu, kura šobrīd ir aizbildniecībā. Ģimenē par mazo māsu tiek saukta sunenīte Eskada, ar kuru var iepazīties visi 'Noliktavas" ciemiņi. Foto no personīgā arhīva 

Par pirmo laiku Latvijā, Kristīne neslēpj, ka “jūtas bieži šeit svešāka nekā pirmajos gados Nīderlandē”. Kā jaunatbraucēju toreiz viņu ļoti silti tur uzņēma, kas tomēr nav sajūtams šeit. “Latvijā cilvēki tiešām ir ļoti noslēgti. Tas ir saistīts ar pagātni un vēsturi. Brīžam te Latvijā ir sajūta, ka cilvēki viens otram pat apzināti liek “sprunguļus riteņos”, lai tālāk nevarētu tikt. Tomēr sadarbošanās un runāšana ir zelta atslēga it visam! Nīderlandē es vienmēr piedzīvoju to, ka, ja tev nepieciešama palīdzība, cilvēki apkārt to sniegs un būs gatavi pat meklēt risinājumu kopā ar tevi. Tomēr, protams, Latvija man patīk ļoti, īpaši Ogre, tāpēc arī esmu šeit palikusi.”

Kristīne atceras, kā visai ātri viņu pārņēmušas sajūtas – “kā tas viss ir pietrūcis!” “Es pirmo gadu staigāju smaidīju un priecājos par katru nezāli, sīkumu, mušu un balodi. Viss te likās tik īsts! Ogre ir vienreizēja pilsēta. Es to pirmajā gadā pēc atgriešanās izstaigāju kājām krustu šķērsu. Domāju, cik laimīgi ir tie, kas te dzīvo,” tā atceras atgriezusies ogrēniete.

Satikt skolas laika mīlestību

Protams, pirmās domas pēc lēmuma palikt Latvijā, aizveda pie praktiskās puses. “Sapratu, ka kaut ko darīt varu, jo izglītība man taču laba. Tomēr izrādās, ka es ar to te nevienam nebiju vajadzīga. Savu CV sūtīju visur kur, arī uz daudziem veikaliem. Biju gatava spert vienu soli atpakaļ, lai pēc tam varētu spert divus uz priekšu. Man vienā vietā godīgi pateica – “Nu ko mēs ar tevi tādu iesāksim?” atceras Kristīne.

Palīdzību viņa devās arī lūgt Nodarbinātības valsts aģentūrā. Tur saņēma ieteikumu iztīrīt CV, noņemot iegūtās izglītības. “Paliku pat dusmīga, domāju, esmu tik daudz laika, naudas un enerģijas ieguldījusi, lai to visu sasniegtu, un te man šāds ieteikums. Pēc tam saņēmu piedāvājumu Ogres Meža tehnikumā par virtuves palīgu, uz ko tomēr nebiju priecīga. Gadu gaidīju uz kursiem. Tie man ļoti palīdzēja. Es apguvu mazā biznesa organizēšanu, tas man nostrādāja par atspēriena punktu. Sapratu, ka negaidīšu uz citiem, vienkārši pati ko darīšu,” dalās Kristīne, neslēpjot, ka tieši tobrīd Ogrē satika savu skolas laika mīlestību, kas blakus mājā dzīvoja.

“Viņš arī bija brīvs cilvēks tajā laikā. Tā mēs sagājām kopā. Ātri sākām sapņot par kopīgu biznesu. Tagad, vairākus gadus vēlāk, mums ir kopīgs veikals, kurā kopā darbojamies,” Kristīne iesāk stāstīt par dizaina veikalu “Noliktavu” Brīvības ielā 20.

"Cik man deguna priekšā ir aizvērušās savulaik durvis! Toreiz tik sev teicu – Kristīn, nestreso, tam visam ir savs iemesls. Tāpēc mēs šobrīd mostamies no rītiem ļoti pozitīvi noskaņoti. Ne sekundi nenožēloju, ka esmu atgriezusies. Jā, esmu pat raudājusi pēc kādām negāciju pilnām frāzēm manā virzienā, bet pēc tam iemācījos pateikt – “Arī jums jauku dienu!” tā Kristīne. Foto no personīgā arhīva

Tajā piedāvājumā klientiem ir dažādas dāvaniņas, delikateses, arī šampanieši un vīni, un augstas kvalitātes bezalkoholiskie dzērieni. “Tas, ko atvedām no Nīderlandes, ātri iztirgojās, drīz būs atkal jauns pievedums. Bezalkoholiskie dzērieni ir īpaši pieprasīti. Pie mums var dabūt un arī padzert garšīgu kafiju. Starp delikatesēm mums ir dažādas pastas, olīveļļas un saldumi,” stāsta veikala vadītāja. Regulāri tiek rīkotas arī dažādas meistarklases, piemēram, vīna un austeru ēšanas, kas tiek bagātinātas ar dažādiem vēstures stāstiem. Jau sestdien notiks kopsadarbības pasākums ar kafejnīcu “Pie Zelta liepas”.

Dzīvi ir jābauda

Kristīne piebilst, ka Nīderlandē iemācījusies baudīt dzīvi. “Tur tiešām cilvēki to dara. Te mazliet pietrūka tieši tas, ka sēdi pie viena galda, piemēram, un kā franču C'est La Vie sajūtā baudi dzīvi. Saprotu, ka Latvijā mēs tik daudz skrienam un mēģinām vienkārši izdzīvot. Jūtu, ka pēc Covida cilvēki vairāk mājās grib sēdēt un būt tikai ar saviem draugiem. Tāpēc iedrošinu, ka pie mums var dabūt dažādas delikateses, ko paņemt uz mājām līdzi,” smaidot piedāvā Kristīne. Viņu iepriecina gan tuvi, gan tāli ciemiņi. Īpaši viņa pamanījusi, ka no Ikšķiles daudzi iegriežas, bet uz meistarklasēm braucot pat no Rīgas.

“Noliktava” atrodas pašā Ogres centrā aiz Zelta liepas pie skvēra. “Man tā jau no skolas laikiem patika. Interesanti, ka ar manu dzīves partneri Ingusu vienā no pirmajiem randiņiem abi sapņojām, ka varētu reiz noīrēt kādu līdzīgu ēku. Tad ieraudzījām, ka šī ir izlikta pārdošanai. Tā mēs 2022. gadā nopirkām šo vēsturisko ēku. Pirmajā stāvā ir mūsu veikals, otrajā dzīvojam paši,” stāsta Kristīne. Viņa zina teikt, ka ēkas orģinālais nosaukums ir “Noliktava”. Tā celta 1927. gadā kā stallis, bet jau toreiz bijusi ļoti moderni izbūvēta. Nosaukumu abi ogrēnieši nolēma nemainīt.

“Man ļoti palīdzēja Ogres pašvaldība, dodot iespēju saņemt subsīdijas kā darba devējam novadā. Es dabūju grantu, ka gadu spēju algu izmaksāt. Mani ļoti biedēja ziema, nezināju, kā te būs ar apkuri un citām lietām. Pašvaldības atbalsts bija ļoti svarīgs. Skatos, ka atkal šāds konkurss ir izsludināts. Es noteikti mudinu tam pieteikties interesentus un tos, kuri vēlas atgriezties atpakaļ Latvijā. Ir vērts!”