Kādēļ tu kā pedagogs iesaistījies vēl papildus MOT programmā?

Esmu vizuālās mākslas un dizaina skolotāja. Vēl studējot, mani jau 2018. gadā ļoti aizrāva šī MOT kustības radītā programma, un kad atnācu šeit uz Ogri, tad arī atnesu “motiņu” līdzi. Motiņš jeb MOT ir jauniešu motivācijas programma, kurā caur dažādām aktivitātēm un nodarbībām parāda, kā būt vienkārši labam jaunietim. Tajā māca, kā būt tādam, kurš kaut ko vēlas darīt un kurš vēlas dzīvot savu skaisto dzīvi. Programmā iesaistās jaunieši no 7.-9. klasei, un katrai klasei ir piesaistīts īpaši apmācīts MOT treneris. Tam nav obligāti jābūt skolotājam, jo tas var būt pilnīgi no malas motivēts cilvēks. Un šis treneris ir līdzās šiem jauniešiem, kuri tik bieži, kā zinām, mēdz kaut kur aizklīst, ne fiziski, bet tieši savās domās. Viņiem vajag kādu, kas ir gatavs palīdzēt būt drosmīgam dzīvot, kas ir gatavs iemācīt pateikt “nē” kādām lietām.

Spēt pateikt “nē” šķiet šodien ir pat ļoti aktuāli, vai ne?

Jā, tā ir viena no MOT programmas pamatvērtībām. Tas attiecas arī pat uz pieaugušajiem. Sākot apgūt šo programmu, es ieraudzīju daudzas vērtības, kas mani pašu uzrunāja un kas bija noderīgas personīgi man. Es atcerējos arī sevi jauniešu gados. Piemēram, cik svarīga ir drosme dzīvot un rūpēties. Arī par sevi jāmāk parūpēties ne tikai fiziski, bet arī mentāli. Ne vienmēr jauniešiem blakus atrodas kāds, kurš viņus var tā uzrunāt pa īstam.

Kur slēpjas MOT programmas popularitāte un spēks?

Šī programma kopš ienākšanas Latvijā ir sevi pilnveidojusi katru gadu. Arvien vairāk skolas tai piesakās. Tās saknes meklējamas Norvēģijā. Es noteikti pati esmu ļoti augusi tieši caur iegūto pieredzi darbā ar jauniešiem. Pievienojoties MOT programmai, sākumā ir iespēja kļūt par treneri. Tālāk ir koordinators, kurš ir tāds kā menedžeris, kurš atbild par skolas MOT treneriem, koordinē visu, kā notiks. Mani pirmie gadi kā MOT trenerei bija Pļaviņu vidusskolā. Pēc pirmajiem trīs gadiem bija tāds mazais izlaidums ar daudz labiem vārdiem. Tas ir ļoti spilgti palicis atmiņā. Tad, kad atnācu uz Ogri, teicu, ka mums noteikti šī programma ir jāievieš arī šajā skolā. Tātad MOT programma sākas 7. klasē. Pirmajā gadā ir sešas nodarbības, otrajā gadā, kas sanāk 8. klase ir trīs nodarbības un arī noslēdzošajā 9. klasē tās ir trīs. Pirmais gads ir visaktīvākais. Tas ir nepieciešams, jo tieši 7. klasēs skolēniem bieži ir šie lūzuma punkti. Tad ir tik labi, ka ar viņiem var runāt par dzīvi un veidiem, kā viņi kaut ko var darīt vai papildus iedziļināties.

Ko tev pašai nozīmē būt gan pedagogam, gan MOT trenerim?

Izaicinoši sākumā ir atrast laikus stundu grafikos, jo ir jāvada gan stundas, gan šīs nodarbības. Es šobrīd arī paralēli saviem skolēniem vadu vizuālo mākslu. Katrs treneris var paņemt divas klases, jo slodze ir pietiekami liela. Ir jāiegulda liels sagatavošanās darbs. Strādāšu šogad ar devītajiem. Es, protams, redzu atšķirības skolēnos, kādi viņi ir pilsētas skolā un kādi, piemēram, mazajā lauku skolā, kur biju pirms tam. Atceros, ka tur gandrīz katru nodarbību biju ar slapju muguru, jo vienā no klasēm bērni bija tik aktīvi un skaļi. Līdz ar to šīs MOT nodarbības pagāja ļoti aktīvi. Otra klase bija mierīga. Es piedzīvoju, ka pats vērtīgākais ir tad, ja arī tajās aktīvajās klasēs atrodas kādi skolēni, kuri kaut ko sadzird. Sākumā mēdz būt attieksme – “ai, nu, kāpēc man šito vajag?” Tas ir tāds kā protests. Tad es caur šiem treniņiem viņus mudinu padomāt par to, kāpēc tomēr ir svarīgi spēt atklāties, runāt par sevi, kāpēc ir svarīgi domāt par citiem. 

Dinamiskā un uz skolēnu vērstā sadarbība kopā ar MOT trenerēm no Ogres Centra pamatskolas – Ievu Tumanu, Valēriju Freibergu un Madaru Kalniņu. Foto no personīgā arhīva

Vai nodarbībās piedalās visa klase kopā?

Jā, šajās nodarbībās ir iesaistīts viss klases kolektīvs. Ir jādomā par to, lai kāds nebūtu atstumts. Viens no MOT terminiem ir “orbīts”. Tāpēc mēs esam visi kā viens orbīts un esam kā rokās sadevušies. Atceros, kādā klasē pirms vairākiem gadiem bija kāda meitene, kura ļoti meklēja sevi. Viņai, kā redzēju, dzīvē gāja grūti. Sirsniņa bija pilna, jo ģimenē bija savas problēmas. Un tikai pēdējā nodarbībā viņa man pienāca klāt un teica “paldies, ka tu nāci un ka veltīji savu brīvo laiku ar mums”. Es biju viņu izlaidumā un ieraudzīju, cik viņa ir kļuvusi priecīgāka. To piedzīvot patiešām ir vērtīgāk par jebkuru saņemto apbalvojumu.

Kā var aizsniegt mūsdienu jaunieša sirdi?

Man ļoti patīk strādāt ar jauniešiem. Esmu ļoti intuitīvs cilvēks. Es mēģinu sajust, kas viņam tajā brīdī ir vajadzīgs. Ne vienmēr es, protams, to uzminu. Saprotu, ka līdzās jaunietim tev savā darbā ir jābūt tādam mūsdienīgam, laikam līdzi ejošam. Tu nevari tikai “malt” kaut ko savu, neuzklausot viņu. Būt vecākiem tas ir viens. Bet tam, kurš ir no malas un mēģina uzrunāt, ir jādara viss, lai jaunietis viņam varētu uzticēties. Lai viņš redzētu, ka tu neskrien visu laiku, bet esi gatavs parunāties. Nodarbības ir aktīvas, jo jaunieši nevar visu laiku tikai sēdēt. Visi, kuri ir bijuši “motiņā”, noteikti atceras pirmo nodarbību. Tā ir visaktīvākā, kur treneris pats ir pārģērbies par jaunieti. Tur tiek izspēlēta tusiņa aina ar čipsiem un uzkodām. Mēs tur izspēlējam ideju, ko pēc tam izrunājam, kā, piemēram, attiekties pret grādīgajiem dzērieniem. Tad arī runājam par to, cik svarīgi ir būt drosmīgam pateikt “nē”.

Vai tu tici katram jaunietim, ka viņam ir spoža nākotne?

Noteikti! Mūsdienu jaunieši vispār ir ļoti droši. Pirmkārt, viņi nebaidās pateikt savu viedokli. Tas ir svarīgi. Atceros sevi pirms 20 gadiem skolā un zinu, ka es atklāties noteikti tā nevarēju. Es redzu, ka daudzi noteikti ir potenciāli nākamie prezidenti. Viss ir viņu pašu rokās.

Kā tu pati domā, par ko tevi pamanīja MOT Latvija un iedeva atzinību?

Man jau pašai nešķiet, ka es kaut ko būtu izdarījusi vairāk. Mums skolā ir seši MOT treneri, jo ir daudz paralēlo klašu. Es vienkārši palīdzēju citiem treneriem tā, kā es gribētu, lai man palīdz. Jo es zinu, cik liels satraukums ir katru reizi, kad tu kā treneris ieej klasē. Pat, ja tu esi skolotājs, jo katra šī reize ir citādāka. Īpašas ir šīs MOT entuziastu saieta reizes, kas notiek augustā. Tās mūs ļoti uzlādē pirms mācību gada sākuma. Katru gadu tad tiek īpaši noteikts gada labākais treneris, koordinators un arī skola. Es tad šogad biju viena no tām.

Kam tavuprāt šodien jaunietim visvairāk ir jāspēj pateikt “nē”?

Pateikt “nē”, manuprāt, ir pats grūtākais mūsu dzīvē. Bieži vien mēs vēlamies kādam izpatikt, sekot un būt, iespējams, labākiem par otru. Manuprāt, jaunietim jāpasaka “NĒ” lietām, kas kavē viņa sapņu sasniegšanu un kas traucē viņam dzīvot. Mums ir jāsapņo gan lieli, gan mazi sapņi. Tāpēc svarīgi ir mācēt pateikt “jā” spējai uzdrīkstēties ieskatīties sevī un pateikt “jā” sev svarīgajām lietām.

Foto no personīgā arhīva

Kāpēc Ilze Balode ir “Gada MOT koordinators”?

MOT Latvija vadītāja Ruta Masaļska:

“Ilze Balode ir viena no mūsu lieliskajiem MOT koordinatoriem skolās, un viņa īpaši izcēlās ar savu nenogurstošo enerģiju MOT programmas īstenošanā - vadot nodarbības, atbalstot vairākas MOT treneres, palīdzot viņām labāk izprast skolēnus, kā arī iedzīvinot MOT vērtības skolā. Viņa arī sniedza iedrošinājumu 8. klašu jaunietēm, atbalstot viņu dalību jauno MOTivātoru apmācībās un pēc tām nodarbību īstenošanā savas skolas 6.klašu skolēniem.  MOT treneres Ilzi raksturo šādi: atsaucīga, atbalstoša, pozitīva, aktīva un draudzīga.”