Tik daudz ziedu pēdējā "Sanatorijas" izrādē un labu vārdu, kopš to spēlējat. Kādēļ izrāde vairāk nedzīvos? 

Kopš 2022. gada mēs nospēlējām vienu izrāžu bloku rudenī un otru pavasarī.* Tas bija milzīga apjoma darbs, jo uz sanatoriju, kur ir tikai tukšā grīda un vēsturiskie sienas gleznojumi, mums nācās pārcelt visu tehnisko pusi, arī skatītāju krēslus, īrēt podestūru. Tas kopā bija tik sarežģīts loģistikas darbs, ka bijām spiesti atvadīties no izrādes. Skatītāju interese, protams, vēl bija, bet šis izrāžu bloks radīja zināmu pārrāvumu pārējā teātrī, jo visa tehniskā puse bija pārcelta.  Sanāk, ka tie skatītāji, kas pieraduši nākt šeit, palika bez izrādēm. Turklāt tur, pat ja pieslēdz apkuri,  gan rudeņos, gan pavasaros bija diezgan auksti. Domāju, labāk šķirties, kad esam tādā kā zenītā, un ne vis, kad esam izčākstējuši ar pustukšu zāli. Turklāt tā ir arī politiska luga un drīz nāk vēlēšanas. Ir precedenti, kad šo lugu mēģina iztulkot pēc sava prāta un atrast tajā to, ko neesam nemaz gribējuši tur ielikt. Mani šajā lugā piesaistīja tas, ka tā ir rakstīta pirms 140 gadiem, bet, kad pirmo reizi ar to iepazīstināju mūsu aktieru ansambli, viņi pārsteigti jautāja, kā tā varbūt tik aktuāla un asa, ja luga sarakstīta ir tik sen?

Ko tas par mums, cilvēkiem, liecina, ka šīs aktualitātes nemainās?

Ģeniāli cilvēki ir spējuši identificēt tādas problēmas, no kurām mēs netiekam vaļā gadu simtiem. Arī mūsdienās tās ļoti precīzi trāpa. Man liekas, ka klasikas spēks ir tajā, ka tā spēj dziļi filozofiski un psiholoģiski runāt par mūžīgajām problēmām, no kurām cilvēks nekad vaļā netiks. Tam, ka šeit, Ogrē, pamatrepertuāru veido klasika, ir divi iemesli. Pirmkārt, spēlējot klasiku un labu dramaturģiju, aktieri aug un attīstās. Jo loma ir dziļāka un plašāka, jo process ir intensīvāks. Vienalga, kāds ģēnijs tu nebūtu, ļoti labā uzrakstītā lugā tu nevari izsmelt visu, ko autors tur iedevis. Mums, piemēram, repertuārā ir Jūdžina O'Nīla luga “Garās dienas ceļš uz nakti”. Ļoti skaudrs stāsts par ģimenes attiecībām, par atkarībām ne tikai alkohola vai narkotiku nozīmē, bet arī par tām atkarībām, kas veidojas starp ģimenes locekļiem un mums visiem. Cik tās, no vienas puses, ir iznīcinošas, bet, no otras puses, cik absolūti vajadzīgas.

Mūsu mērķis nav mācīt cilvēkiem, kā dzīvot. Teātra uzdevums ir ierosināt uzdot jautājumus. Ja skatītājs pēc izrādes iet prom un turpina domāt par to, ko redzējis, un nevar to vienkārši noslaucīt, tad mēs savu uzdevumu esam izdarījuši. Klasika ir mūžīga un nemirstīga. Tā bija pirms mums, tā uzrunāja, un tā ir tagad un arī būs nākotnē. Kad tu atšķir kādu ģeniālu lugu un lasi, tad saproti, ka klasika ir tas, līdz kam mēs nekad netiksim un neizaugsim.

Bet mēs varam tiekties?

Jā, laika robežai nav tik liela nozīme. Ticu, ka arī starp mūsdienu autoriem ir tādi, kas var pacelties līdz šim līmenim. Mēs visi esam šajā ļoti sarežģītajā brīdī, valda kaut kāds liels apjukums. Īsti nezinām, kas ar mums notiek, bet visvairāk mēs nezinām to, kas būs rīt un kā mums rīkoties. Tāpat kā tas jau vēsturiski Latvijā ir bijis. Neviens nezināja, ko darīt 1940. gadā, kad Ulmanis teica: "paliksim katrs savā vietā". Neviens nezināja, ko darīt arī 1945. gadā. Kad ir šī neziņa, tad caur klasiku un šo laika distanci mēs reizēm varam ieraudzīt savu tagadni un nākotni.

Vai pats esat priecīgs, ka šī vieta, kur tika spēlēta izrāde "Sanatorija", caur to turpināja dzīvot?

Mēs mazliet ar savu izrādi mēģinājām to darīt dzīvāku, bet īsta evolūcija vēl ir priekšā. Sanatorija "Ogre" ir skaista vēsturiska vieta, tomēr pats nams ir gandrīz vai avārijas stāvoklī. Ir brīnišķīgi izremontēta centrālā zāle ar Anša Cīruļa sienas gleznojumiem, bet, tikko sper soli citā virzienā, tā atklājas cita aina. Un te atkal laikam ir šis izšķiršanās jautājums, vai šo ēku pa metram savest kārtībā? Līdzekļi absolūtam renovācijas procesam pašvaldībai nav. Varbūt vienkārši jāsagaida tas brīdis, kad būs jauda un kad varēs šo skaisto namu restaurēt, līdzīgi kā šobrīd restaurēta ir prezidenta pils. Ogre noteikti to ir pelnījusi! Bet, jā, šo izrādi rādījām tur. Caur to man bija svarīgi mazliet mēģināt cilvēkos iedarbināt kritisko domāšanu. Sabiedrība ātri piekarina birkas, - tas ir tāds, tas ir šitāds. Īpaši pret politiķiem. Cilvēki kritizē un jautā, kāpēc tādi vai citādi lēmumi? Reizēm viss tiek primitīvi salikts pa kaut kādiem plauktiņiem. Piemēram, ja esi deputāts, tu esi arī blēdis, lai arī paši vēlētāji pirms tam balsoja un ievēlēja. Es daudz domāju par šo primitīvo attiecību pret tiem, kuru rokās lielā mērā ir mūsu dzīve. Aiz katra lēmuma tomēr slēpjas cilvēki ar savu dzīvi, kuriem reizēm ir jāpieņem šie grūtie lēmumi un jāizvēlas, kāds būtu pareizais ceļš, kaut arī šajā brīdī varbūt mani nesapratīs, bet ilgtermiņā sapratīs. Līdz ar to skatījumam, ar kādu mēs raugāmies uz saviem ievēlētajiem un ieceltajiem, vajadzētu būt gudrākam un dziļākam.

Režisora Jāņa Kaijaka iestudējums "Sanatorija" (2022, pēc H. Ibsena lugas "Tautas ienaidnieks"
motīviem), kas tapa īpaši vēsturiskajai sanatorijas “Ogre” zālei. Kopš pirmizrādes 2022. gada 30. oktobrī nospēlēts 20 reižu, pulcējot vairāk nekā 2000 skatītāju, gūstot lielu skatītāju interesi, kritiķu atzinību un saņemot Ogres novada Gada balvu kultūrā 2022 kategorijā “Jaunrade”. Foto - Ieva Rodiņa

Jūs pats esat atradis balansu starp šo radošo sfēru un būšanu politikā? 

Politikā man ir tikai ceturtais gads. Kad šis izaicinājums nāca, man bija interesanti ienākt šajā vidē un mēģināt saprast, kā tā darbojas un kādēļ saduroties ar problēmām, kas skar visus, tiek darīts tā vai citādi. Kad pats esi iekšā, saproti, ka ne vienmēr sabiedrība tev applaudēs. Es toreiz noticēju tai komandai un vēl joprojām ticu. Redzēju iepriekšējos viņu darbu rezultātus un tāpat es redzēju tos, kas bija pirms tam, bija iespēja salīdzināt. Uzskatu, ka ir jāatbalsta cilvēki, kas reāli cenšas un kaut ko dara, uzlabojot dzīvi citiem cilvēkiem. Visgrūtākā politikā ir šī lēmumu pieņemšana. Avīzēs vai sociālajos tīklos tāpat būs neapmierinātie komentāri, ka iela ir izremontēta, bet tur un tur žogs ir izļodzījies. Nekad nebūs visiem labi.

Vai nav tā, ka dzird tos, kuri ir skaļāki un kuriem ir kāda platforma?

Sabiedrība ir ļoti interesanta un diferencējas. Ir tādi, kuri dzīvo pēc principa, ka viņiem viss ir vienalga. Domāju, ka lielā mērā mēs paši esam radījuši šādu daļas sabiedrības noskaņojumu. Par to kādreiz liecina vēlēšanu rezultāti, kas atšķiras no tā, ko esam gribējuši. Cilvēki mēdz iebalsot kādus personāžus, kuru darbus un spējas zina, bet tik un tā ieklausās viņu solījumos. Tad viņus iebalso, lai viņi turpinātu sēdēt un lemt.

Jums kādreiz domes sēdēs nav pārmests, ka jūs spēlējat teātri? 

Oi, nē, es tur daudz neuzstājos. Sekojot līdzi, kas notiek citās pašvaldībās, daudzas ir pārvērtušās par diskusiju klubu, kur nespēj pieņemt nekādus lēmumus. Vieni tur grib to, otri grib to, un nevar atrast politiskos kompromisus, tā tērējot nodokļu maksātāju naudu. Vēl ir pašvaldības, kur domes priekšsēdētājs, nākot uz darbu nezina, vai pret viņu jau nav izveidojusies koalīcija, kas to uzliks uz balsojumu. Viņš visu laiku sēž un trīc. Mums opozīcija var Ogrē pārmest tirāniju un personības kultu, bet man liekas, ir forši, ja esam darbā spējīgi pieņemt lēmumus. Kopš te esmu, ir bijušas tikai pāris reizes, kad nepieņemam iesniegto lēmumprojektu, jo tas vai nu nav bijis labi sagatavots, vai ir atdots atpakaļ pārskatīšanai. Esam rīcībspējīgi un darboties spējīgi. Skatoties Domburšovu, saprotu, ka tieši tās pietrūkst mūsu Latvijas valdībai. Tā nav rīcības spējīga. Studijā atnāk trīs ministri, un katrs runā ko citu, katram ir cits redzējums par vienu problēmu, kura apdraud Latviju. Vai tas ir rīcībspējīgs pārvaldes modelis?

Pirms pats iegājāt politikā, vai sekojāt cieši līdzi tam, kas notiek lēmumu pieņemšanās?

Ne tik ļoti, lai arī domāju, ka nevaru nodarboties ar režiju, ja dzīvoju kaut kādā burbulī vai ziloņkaula tornī. Vienmēr esmu centies sekot līdzi tam, kas notiek sabiedrībā, un sajust procesus. Svarīgi ir būt saslēgtam ar sabiedrību. Tas arī manā režisora darbā dod to cerību, ka izrāde, ko izvēlos, būs saprotama sabiedrībai, ka runās par svarīgo. Reizēm liriska mīlas luga var trāpīt cilvēku noskaņojumam. Tam, cik esam iekšā sabiedrības procesos, ir liela nozīme.

Vai pats uzticaties un patērējat medijus?

Es pēdējos gados pāris reižu esmu baigi sāpīgi uzrāvies, ko īsti sev nevaru piedot. Kad sākās karš Ukrainā, bija tāds Aristovičs, kas, kā likās, bija tik gudrs, asprātīgs. Mēģināju sekot viņa raidījumiem, bet tajā brīdī, kad viņš pārmeta kažoku uz otru pusi, tā man bija tāda vilšanās!

Līdz ar to paliek arvien mazāk to informācijas avotu, kuriem es uzticos. Lielākoties, ja gribu nonākt pie kādas skaidrības, cenšos atrast kaut ko pret to viedokli, kaut kādā veidā atkost šo pareizo variantu. Tomēr izmisums sāk pārņemt, jo spēlē ir iestājies mākslīgais intelekts. Mediji ir izcils veids, kā manipulēt ar mūsu apziņu pat bez zinātniskās fantastikas elementiem. Paliek arvien grūtāk, bet informācija ir vajadzīga.

Ar ko nodarbojas paši Ogres teātra aktieri?

Tas profesiju spektrs mums ir ļoti plašs. Man teātrī ir zinātnieki, biznesmeņi, galdnieki un skolotāji, arhitekti un juristi. Arī žurnālists. Šis process, kad viņi visi veido mūsu kolektīvu, ir savstarpēji bagātinošs. Tas, ka viņi katrs ir iekšā savā reālajā dzīvē, ir liels pienesums viņu lomās. Arī es caur viņiem daudz ko uzzinu.

No izrādes "Rītdiena ir tālu" mēģinājumu procesa (2019; attēlā aktieri Astra Kolberga un Ernests Greizis) Foto - Ieva Rodiņa

Parastais profesionālais cilvēks uz skatuves ir tā lielā amatierteātru vērtība Latvijā?

Jautājums ir, ko kurš sauc par teātri un cik daudz viņš iegulda pašā procesā. Mēdzam lepoties ar amatierteātriem Latvijā, bet cik daudz no viņiem domā par to, ka izrādes redzēs ne tikai viņu ģimenes locekļi? Tās redzēs arī citi skatītāji. Kādreiz, kad intensīvi braukāju apkārt pa žūrijām, atskanēja argumenti: - “Ko jūs, gudrinieki, atbraucāt un mūs kritizējat, jo mūsējiem viss patika!” Tāda attieksme, līdzīgi kā popkultūra, kopējo kultūras latiņu nedaudz bīda visu laiku uz leju. Vajadzētu būt otrādi. Atceros, ka sāku strādāt ar šo kolektīvu 2007. gadā, kad tas bija Ogres Tautas teātris. Šeit bija diezgan cerīgi studijas beiguši entuziasma pilni cilvēki, kas no teātra neko daudz nesaprata. Un arī es pašā sākumā varbūt līdz galam nesapratu, kā strādāt ar amatierteātra aktieriem.

Un to jūs apjautāt, esot absolūti profesionāls savā jomā?

Jā, jo amatierteātris ļoti būtiski atšķiras no profesionālā. Tur, režisoram ienākot, ir viss - izrāžu vadītāji, asistenti,rekvizitori, un tā tālāk. Man, ienākot šeit, nekā no tā nebija.

Bija tikai mirdzošas acis, kas grib spēlēt?

Jā, reizēm tās bija mirdzošas, reizēm skeptiskas par to, vai tad šito varēsim un vai to mums vajag? Atceros, ka reiz iestudējām nozīmīgu klasiku, un aktieris, kuru uzrunāju galvenajai lomai, teica – Jāni, tas ir tik gudri, un kas to skatīsies? Es viņam toreiz teicu, ka viņš par to lomu dabūs "Gada aktiera" diplomu skatē. Dabūja! Mēs pamazām šķīrāmies no tiem, kas vakaros gribēja tikai atpūsties, Tas bija mūsu attīstības process. Tagad ir tā - ja izvēlos repertuārā lugu, neviens vairāk pretī nerunā, jo režisors zina. Viņi man tic!

Aktierim vairāk jātic pašam režisoram vai arī sev, ka viņš to var?

Man jārada šī ticības ilūzija aktieriem, bet arī pašam ir daudz jāšaubās procesā. Šaubas ir jācenšas pārvarēt. Ir arī tā, ka nāku ar materiālu, bet iekšā ir lielas pretrunas. Atceros reizi, kad no amatieru teātra sākām nokļūt nākamajā līmenī, mums bija cits Ibsena darbs. Vienā mēģinājumā kaut kas parādās, nākamajā vakarā nekā vairs nav. Domāju, vai esmu traks, cilvēki brauc no darba, Ibsenam ir retrospektīvā dramaturģija, dubultplāns. Tur tiek spēlēts par notikumu, kas ir jau bijis. Jautāju, kur tas aktieris to savienos ar darbu? Un tad pēkšņi nākamjā mēģinājumā viss notiek un saprotam, ka tomēr ieguldītais darbs nav veltīgs. Saprotam, ka mēs varam, ja noticam un gribam. Man patīk tas salīdzinājums par režisoru un to Brēgela gleznu par aklo gājienu. Tajā visi saķērušies un turas kopā. Viens pa priekšu iet un ved, bet arī viņš ir akls, lai arī pārējie domā, ka viņš redz. Šī metafora par režisora darbu man ļoti patīk.

Kaut kur lasīju, ka šobrīd biļetes uz jūsu teātra izrādēm izķerot kā karstus pīrādziņus...

Jā, līdz šim esam gājuši visu laiku uz priekšu. Mūsu ceļš ir visai unikāls, un neesam darījuši, kā citi. Mums pašvaldība piešķīra šīs telpas. Mēs ar savu darbu pierādījām, ka varam tās 110vietas aizpildīt. Mums šī telpa uzlika par pienākumu kļūt par repertuāra teātri un sezonas ietvaros pamīšus piedāvāt vairākas izrādes. Šī telpa arī prasīja, lai mums būtu savi gaismas un skaņas operatori, kostīmu māksliniece. Arī studija mums ir, kurā ar jauniešiem strādā topošais režisors Mārcis Broks, kurš patlaban studē Latvijas Kultūras akadēmijā. Lai to visu varētu izdarīt, mums vajadzēja arī teātradirektori. Tas ir mūsu šā brīža štats, kam pašvaldība ir piešķīrusi finansējumu.

Vai nojaušat, kas ir Ogres teātra skatītājs? 

Tas loks ir plašs. Ar daudziem esmu iepazinies, daudzi sveicinās uz ielas un prasa, kad būs nākamā izrāde. Cits aptur, lai pastāstītu, kas paticis. Klasiski teātru zālēs Latvijā sēž skatītājs no 50+ vai 60+, pamatā dāmas un tad pa kādam vīrietim. Pie mums ir citādāk, ir dažādi - gan regulāri seniori, gan vidējā paaudze, un par prieku ir arī jaunieši, kas neiet prom pēc pirmā cēliena. Pamatā noteikti tā ir visa Ogres inteliģence, iestāžu darbinieki, skolotāji. Kā teātris neesam saskārušies ar neizpārdoto zāļu problēmu.

Jūs esat klātesošs arī visās savu aktieru spēlētajās vakara izrādēs?

Es esmu režisors, un man jābūt katrā izrādē. Esmu katrā klāt. Aktieri nevar atslābt (smejas).

Ko jūs šobrīd redzat kā labu materiālu, ko piedāvāt savam skatītājam?

Sezonas repertuārs ir sastādīts, tas vairāk orientēts uz to, lai negruzītu skatītāju vēl vairāk tajā noskaņojumā, kāds jau valda sabiedrībā. Tomēr ir arī radusies liela nepieciešamība pēc kaut kā asāka un skaidrāka par tiem procesiem, kas jau ir bijuši vēsturiski un kas tagad lielā mērā atkārtojas. Mēs kā strausi izliekamies tos neredzam, bet tie var mūs totāli vienā brīdī pievilt un apdraudēt. Nav noslēpums, ka trīs Baltijas valstu ķēdē, mēs esam vajākais posms. Tāds esam bijis vienmēr. Arī šī dīvainā attiecība pret lielo spalvaino kaimiņu. Pozīcija it kā ir skaidra, tomēr atkal zem tā ir visādas sadarbības. Nupat Alvis Hermanis aktualizēja caur rakstu, ka visa Jūrmala ir pilna ar Putinam pietuvinātiem cilvēkiem, kuri ir iefiltrējušies caur lieliem īpašumiem. Viņi tur veido krievisko Jūrmalaspārklājumu, kurš nekādā veidā nav lojāls Latvijas valstij. Lasu, cik noķerti ir Krievijas spiegi ar visiem pierādījumiem, un tad – visi ir atbrīvoti. Visi pazūd. Cik ir to, kas netiek noķerti? Tas man kā režisoram nedod mieru. Gribētos iestudēt izrādi, kas spēj uzrunāt par konkrētiem vēsturiskiem notikumiem. Citādi ir tā, ka mēs baidāmies ļaunumu nosaukt vārdā. Kamēr nenosaucam, varam ar to sadzīvot. Ļaunums ir bīstams, bet vēl bīstamāk ir to neapzināties.

No jauniestudējuma "Kredīts" (2024; attēlā aktieri Guntis Kolbergs, Kalvis Kravalis) Foto - Ieva Rodiņa

Bet cik vienam cilvēka vārdam ir nozīme, ja viņam, piemēram, nav varas? Par to mudināja domāt arī “Sanatorijas” izrāde.

Ibsenam lielā mērā noteikti ir taisnība, ka sabiedrības vairākums ir ietekmējams un manipulējams. Cik daudz vājprāta mēs neizdarām aiz tā, ka ir taču demokrātija. Cilvēki, kas redz, ka kaut ko nevajag, nokļūst kancelēšanas kultūrā. Cik vienkārši ir tev aizbāzt muti un izstumt ārpus loka, kuru uzklausa. Traģēdija slēpjas tajā, ka mums nav idejas. Eiropas pastāvēšanai kā tādai vairs nav idejas. Ir labklājība, ekonomiskā attīstība, bet kur ir ideja, kas mūs satur kopā un virza? Es, mazliet strādājot ģimnāzijā ar jauniešiem, iedevu viņiem uzdevumu izteikties par tēmu - "Kas mani personīgi satrauc un par ko nevaru palikt vienaldzīgs." 90% atbildēs jaunieši runāja par sevi - "es, kā man ies, cik es pelnīšu, kā es dzīvošu, un kas man piederēs" Tas ir absolūts egocentrisms. Vai no šādiem burbuļiem var izveidot valsti, kas ir spējīga turēties kaut kam pretī?

* Izrādes "Sanatorija" radošo komandu veidoja režisors Jānis Kaijaks, māksliniece Ilze Kupča-Ziemele, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Lomās: Guntars Arājs, Guntis Kolbergs, Astra Kolberga, Kalvis Kravalis, Arturs Mālnieks, Andris Peismalietis, Pēteris Zilberts, Katrīna Anna Ozoliņa, Juris Gasparovičs, masu ainās bija redzami Ogres teātra aktieri un Ogres Teātra studijas dalībnieki.