Meža biezoknī, pie upes un piesnigušas takas mežmalā: aplūkojot mākslinieka Jāņa Ziņģīša jaunākās gleznas, rodas iespaids, ka ainavu vēro caur logu, – tik dabīgi un patiesi izskatās viņa darbi. Šo sajūtu pastiprina arī krāsu kopums, piemēram, zaļā laukā var redzēt arī melnus, sarkanus un baltus punktus, kas tādējādi parāda ēnu.

"Es daudz gleznoju no dabas. Arī stāvot mežā. Tas vienmēr palīdz iegūt ļoti nepastarpinātu klātbūtnes sajūtu. Bet, protams, modernās tehnoloģijas ir ļoti noderīgs rīks, lai šo sajūtu vēl sīkāk piefiksētu. Tad, protams, es nofotografēju, bet no fotogrāfijas izmantoju kaut kādus elementus, detaļas, jo neviena fotogrāfija nav ideāla. Viņa ir tikai kā tāds izziņas līdzeklis," stāsta mākslinieks.

Ziņģītis novērojis, ka fotogrāfija palīdz palielināt detaļas tik daudz, cik īstenībā cilvēks pat nespēj saskatīt. Jo rūpīgāk aplūko viņa darbus, jo vairāk detaļu var pamanīt – vai tā ir meža pīle, kas pārlaižas pāri šķietami urdošai, straujai upei, vai tā ir kāda sēne ar sarkanbrūnu cepurīti, kas paslēpusies krūmājā. Savukārt tumšāka vieta ar divām spicām tā kā ausīm īstenībā esot mākslinieka suns, kuram patīkot Ziņģīti ievest mežā.

"Es neesmu brīvs kā gleznotājs. Brīvs tādā ziņā, ka es neizvēlos, ko gleznot, bet tas vienkārši man tiek pateikts no kaut kurienes: "Tev jāglezno šis." – Vai tā ir iekšējā balss? – Jā, var saukt kā balsi.

Nē, es iekšēji nedzirdu balsis, bet ir lietas, kas iekšēji kaut kā rezonē. Vienkārši iekšēji rodas interese, neatstāj vienaldzīgu.

Tā interese ir tik ilga, kamēr es to esmu izlicis uz audekla, pamēģinājis, kas man sanāks. Tad, kad es esmu tā kā visādi izdarījies un izmēģinājies, tad, kad tā interese ir pazudusi, tad es saku: "Glezna ir gatava. Pietiek. Es ar viņu vairs nestrādāšu"," atklāj mākslinieks.

Dabā gleznas tapušas 40 minūšu laikā, bet darbnīcā – pat gadu un vairāk. Mākslas galerijā apskatāmajās ainavās viena no būtiskākajām sastāvdaļām ir ūdens, kas vai nu Jūrkalnes pludmalē apskalo oļus, vai nu kādā ezerā gluži kā spogulis atspoguļo ziedošas ievas.

Mākslinieks secina, ka daba ir pateicīga tēma un vieta vērošanai. Dabā esot viss – dzīvība, nāve, traģēdija un uzvara, mūžīgā cīņa un mūžīgā mainība: "Man liekas, ka zināmā mērā šodien glezniecībā [dabas] pietrūkst. Ir daudz visa kā, visādi koncepti un tādas lietas, bet dzīvas dabas gleznošana vai dabas gleznošanu mēģināt uzgleznot tādu, kā ir, tādu, kāda viņa ir dzīva, ir diezgan maz. Latvijā mums ir daudz mežu, ūdeņu. Tas ir brīnišķīgi. To visu mēģināt attēlot un parādīt, un varbūt jaunā, savādākā, nedaudz mūsdienīgākā skatījumā, nekā tas bija iepriekšējos laikos. Man liekas, ka tas ir ļoti interesanti un vajadzīgi."

Lai gan vairumā gleznu ir attēlots šķietami silts laiks, kurā viss zaļo, izstādes nosaukums ir "Rūdīšanās". Ziņģītis skaidro: "Kādu laiku līdz pat jaunajam gadam es katru rītu gāju peldēties piemājas ezerā. Domāju, ka tā es norūdīšos. Kāpēc es kāpu tajā aukstajā ūdenī? Tā doma bija, ka es izslēdzu sevī visu citu un mēģinu vienkārši būt tikai tajā mirklī un vienkārši darīt to, kas jāizdara. Līdzīgi ir ar šīm gleznām. Tas ir tāpat, kā kāpt aukstā ūdenī, darot to, kas jāizdara, un daudz nedomājot par sekām vai ka man ir auksti, ka ir bail."

Izstādi mākslas galerijā "Jēkabs" var apskatīt līdz 25. janvārim.

Avots - www.lsm.lv.