Kā tiek veidoti skatuves tērpi, un cik liela uzmanība tiek pievērsta tērpu autentiskumam?
Ilze: Rūdolfa Blaumiņa lugā, ptotams, nevar veidot ļoti modernus tērpus, un mums ir jāpieturas pie etnogrāfijas. Finansiāli ne vienmēr ir iespēja veidot etnogrāfiski autentiskus tērpus, kurus auž un izšuj, ievērojot senās prasmes un izejmateriālus, taču, veidojot skatuves tērpus, tiek vairāk stilizēts un improvizēts, lai etnogrāfiskais efekts nepazustu. Arī materiālu ziņā ievērojam Blaumaņa laika tradīcijas, piemēram, Tomuļu mātei nešujam tērpu no kremplīna, bet atrodam piemērotu vilnu brunčiem.
Šī izrāde tiek uzvesta jau vairākus gadus un aktieri nemitīgi mainās. Tāpēc ir vajadzīgi jauni tērpi, lai atbilstošais kostīms derētu jaunajam lomas atveidotājam. Izrādei ir vairāki aktieru sastāvi, un katram no tiem ir nepieciešami citādāki kostīmi, jo aktieru augumi vienai lomai atšķiras.
Vai Jūs piemeklējat lomu atveidotājiem arī vajadzīgās rotas?
Ilze: Kad tēlam ir nepieciešamas rotas, es tās piemeklēju. Arī parūkas, vai kādu specifisku grimmu, ja vajadzīgs, arī apavus. Atceros, ka mūsu teātrī tika iestudēta izrāde “Ivanovs”, kur viens no tēliem bija vecs grāfs, kuram bija nepieciešamas skaistas čības. Un kur veikalā es varētu iegādāties čības grāfam? Tāpēc atradu vispiemērotākās, un pati pieliku klāt aksesuārus, tā uzradot krāšņas čības grāfa lomai.
Jaunie tērpi tiek veidoti pilnībā no jauna vai Jūs pieturaties pie iepriekšējām skicēm?
Ilze: Jaunais šuvums ir atkarīgs no tā, kādu audumu izdodas piemeklēt. Pirmais, ko es parasti daru, veidojot jaunu tērpu, - dodos uz bāzi, apskatīt pieejamos audumus. Jo diezgan bieži ir tā, ka galvā izdomāju dizainu, bet nespēju atrast tam piemērotus audumus, tāpēc sāku ar to, ka vispirms atrodu audumu. Pēc tam tiek veidots dizains un šūts tērps.
Cik ilgs laiks paiet līdz gatavam tērpam?
Ilze: Garākais ceļš ir iegūt pamata zināšanas. Šuvējai līdz detaļām ir jāapgūst profesija, es esmu beigusi vairākas augstskolas un izpētījusi ļoti daudz literatūru par tērpiem, to tapšanu, bijusi teju visos iespējamos muzejos un apguvusi vēl papildu prasmes. Pēc visa tā, tērpu veidošana ir ātra, iegājusies jau kā reizrēķina tabula.
Kāda ir sadarbība starp šuvēju un tērpu dizaineri?
Ilze: Man, kā visiem dizaineriem, ar šuvējām ir jāprot sadarboties, jo nekad līdz galam nevar paredzēt, kā audums ‘kritīs’, kā tas izskatīsies uz konkrētā aktiera auguma.
Mairitai, ar kuru veidojusies laba sadarbība, ir arī liels krājums ar mazām, skaistām lupatiņām, un tās mēs mēģinām izmantot, piemēram, šī gada Joskes veste ir veidota no viņas veco laiku audumu krājumiem.
Mairita: Man kā šuvējai ļoti patīk, ka varu ļauties fantāzijai, un darboties ar lentītēm, mežģīnēm un bantītēm, varu tērpus ‘izcakot’.
Ilze: Jā, ja izrādē nebūtu bantīšu, tad tas būtu garlaicīgi.
Cik ilgi jūs darbojaties savā jomā, un kā tas ir – strādāt teātrī?
Mairita: Kā šuvēja strādāju jau apmēram divdesmit gadus. Ar teātri sadarbojos apmēram četrus gadus. Tas man bija jauns izaicinājums, bet darbs ir ļoti interesants un radošs.
Ilze: Es teātrī strādāju jau vairāk nekā desmit gadus. Tas man arī bija jauns izaicinājums, jo pēc profesijas esmu grafiskais dizaineris. Bet man ļoti patīk strādāt teātrī. Par laimi, visi mani darbi ir kā hobiji, es tos tiešām izbaudu, un man tas patīk!
Kā atškiras tērpu veidošana brīvdabas izrādēm?
Ilze: Parasti visas mūsu izrādes ir tuvplāna izrādes teātrī, tas nozīmē, ka tērpus labāk redzēs, un tie jānostrādā rūpīgāk. Uz šo R. Blaumaņa izrādi, kas tiek uzvesta kā brīvdabas izrāde, tālāk no skatītājiem, var atļauties piemeklēt kādu senlaicīgāku apģērbu, kas nav pilnīgi jauns, bet tomēr ar pievienoto etnogrāfisko vērtību.
Vai un kā prognozējamie laikapstākļi ietekmē tērpu dizainu?
Ilze: Praktiski neietekmē, jo jebkurā gadījumā aktierim uz skatuves, gan iekštelpās, gan brīvā dabā. Visvairāk tērpu bojā lietus, jo tad viss kostīms paliek slapjš, un kāds audums var sākt krāsot citus. Gadījumā, ja brīvdabas izrāžu laikā būs liels karstums, kādu tērpa sastāvdaļu, varbūt varēs nevilkt. Bet vismaz no odu kodumiem tērpi aktierus sargās ( pasmaida).
Kādas ir svarīgākās iemaņas vai zināšanas šādu vēsturisku izrāžu tērpu radīšanā?
Ilze: Mīlēt teātri un mēģināt iejusties un izprast senāku laiku kultūrvēsturi. Tāpat jābūt arī labai sadarbībai ar šuvēju, un mums ar Mairitu tāda ir. Tas ir komandas darbs.
Mēs spējam viens otram pielāgoties, un tas arī svarīgi, lai veidotos labas izrādes. Citādi nekas nesanāk.
Kā tērps uz skatuves var palīdzēt aktierim?
Ilze: Tērps var palīdzēt un var nepalīdzēt. Var nogremdēt tēlu un var to pacelt. Citreiz aktieris ir tik spējīgs, ka viņš var tēlot pliks, un kostīmu nevajag. Bet citreiz kostīms ļoti palīdz aktierim iejusties lomā.
Herberts: Tas ir tāpat kā ikdienā, kad cilvēks uzvelk svētku drēbes, viņš uzreiz arī jūtas citādi. Piemēram, ietērpjoties Joskes tērpā. Joske ir galantāks, sapucējies vairāk nekā citi, un, uzvelkot viņa tērpu, lomas atveidotājam parādās arī tēlam specifiskās rakstura izpausmes. Kad mēģinājumos esmu ikdienas drēbēs, tad reizēm nemaz nespēju līdz galam iejusties savā tēlā, bet, kad uzvelku savas lomas kostīmu, uzreiz jūtos citādāk.
Vai Jums kā aktierim, uzvelkot šo tērpu, ir sajūta, ka esat Blaumaņa laikos?
Herberts: Protams, cita sajūta ir. Aktieri cenšas iejusties tajā laikā, lai viss arī reāli notiktu uz skatuves. Mēs cenšamies ne tikai uziet uz skatuves, norunāt tekstu, bet domāt līdzi izrādei, lai skatītājiem tā patiktu. Un kostīmam, manuprāt, ir ļoti liela nozīme skatuves tēla personības un rakstura radīšanā.
Ko Jums nozīmē tērps uz skatuves? Ko jums viņš iedod?
Inese: Visvienkāršākā atbilde būtu - labāk nospēlēt uzticēto tēlu. Nospēlēt izrādi labi, lai būtu gandarījums ne tikai man pašai, bet arī skatītājiem būtu prieks un patika.
Bet pie tērpa ir arī jāpierod. Katrs tērps, kuru es uzvelku, pieprasa no aktiera arī citu uzvedības modeli. Senos laikos drēbnieks paņēma mēteli, kas bija uzšūts, un pēc auguma to izstiepa un pielāgoja. Tāpat arī aktieriem ir jāpielāgo skatuves tērps sev, lai justos ērti. Aktierim jāmāk sadzīvot ar savu tērpu.
