Noslepenotais Edvards

Par manu dzimtu, vismaz vienu tās atzaru, varētu uzņemt seriālu. Stāsts ir par Edvardu. Viņam bija māsa Albīne, ko allaž esmu dēvējusi par tanti. Ilgi nezināju, ka vecmamma – Edvarda sieva – un tante ir saistītas ar viņu. Ne es vectēvu biju redzējusi, ne, cik atceros, interesējusies, kur, kad un kā viņš pazudis un kā viņu sauc. Jo arī mans tētis bija apglabāts kapiņos. To zināju kopš četru gadu vecuma – biju viņa bērēs, ir fotogrāfijas. Tāpēc vectēva prombūtne man pašsaprotami saistījās ar nāvi un kapiņiem. Pieaugušajiem to neteicu. Instinktīvi jutu, ka šo jautājumu nevajag cilāt.

Šķiet, vecmamma reiz izpļāpājās par Albīnes tanti. Taču man neradās jautājums, piemēram, kāpēc vecmamma nekad nesatiekas ar viņu. Savukārt Albīnes tante nekad neteica ne sliktu, ne labu par vecmammu. Vispār neko. It kā viņas nebūtu. Zināju, ka mana mamma bija Albīnes tantes mīlule. Manā bērna prātā Albīnes tante bija mammas draudzene. Par radniecību pat nedomāju. Tolaik kā bērnam šķita, ka ar vecmammu Albīnes tantei nebija nekāda sakara. Tomēr bija.

Pieaugot sāku apjaust, ka arī vecmamma ir saistīta ar Albīnes tanti. Vecmammas izmestās frāzes bija skopas, toties rūgtuma pilnas. Manā ģimenē nebija pieņemts ne tikai kaut ko jautāt, kad pieaugušie runā, bet vispār vaicāt. Jebko. Mamma uzsvēra, ka nevajag bāzt degunu pieaugušo darīšanās. Ātri sapratu – labāk lieku reizi paklusēt, nekā atvērt muti, lai nesaņemtu rājienu. Vai kāvienu. Mani ievīstīja klusēšanas zvērests, un es to respektēju. To ievēroja arī vecmamma. Un, kā tagad saprotu, arī Albīnes tante. Turklāt ilgus gadus.

Tik daudz zinu, ka vectēvs Edvards bija aizsargs, padomju vara un iekārta viņam bija netīkama. Diemžēl nezinu, kāpēc viņš izdarīja pašnāvību. Tad, kad viņš atņēma sev dzīvību, bija beidzies Otrais pasaules karš un Latvija vairs nebija brīva valsts, bet gan padomju sociālistiskā republika.

Papīra vīstoklis

Nesen saņēmu dzimtas īpašuma dokumentus. Vīstokli brūnā ietinamajā papīrā, apsietu ar kurpju auklu. Viss sastājās savās vietās. Tajā apliecināts, ka mans vectēvs Edvards un Albīnes tante bija brālis un māsa. Viņu vectēvam piederēja labas mājas un auglīga zeme Sēlijā. Izrādās, mani senči bija pārtikuši cilvēki, izpirkuši īpašumu – trīsdesmit pūrvietas. Tas palika mantojumā Edvarda un Albīnes tēvam, pēc tam – Edvardam un viņa ģimenei.

Nezināju, kur un kam tas viss tika, kad atkal varēja pieteikties īpašumtiesībām. Kā saka, ne mana nauda, ne mana… nauda. Sev jautāju: “Vai tev to būtu vajadzējis? Tu tur dzīvotu?”

Tagad turu rokās 1910. gadā apzīmogotu, krievu valodā rakstītu izpirkuma aktu, kas apzieģelēts ar brūnu, nedaudz nodilušu spiedogu. Tas ir tikai viens no dokumentiem. Nav ne jausmas, cik nozīmīgs tas savulaik bijis. Varu tikai pieļaut, ka kādam no maniem senčiem tas maksājis asinsnaudu. Jo – katram latvietim savu stūrīti, savu kaktiņu zemes. Par katru cenu. Vienalga, cik augstu.

Citi dokumenti apliecina, ka vecvectēvs ņēmis aizdevumu, ko turpinājis maksāt Otrā pasaules kara laikā. Maksājis, kamēr izmaksājis. Pagaidām neesmu izpētījusi, par ko, kāpēc, kas tas par īpašumu. Vai tiešām jāmaksā par to, kas jau izpirkts?

Taisnību sakot, tam vairs nav nozīmes. Zinu, ka vectēva dzimta ilgus gadus bija gādājusi par savu labklājību un, kā noprotams, padomju okupācijā visu zaudējusi. Man nekad netika stāstīts, kamdēļ viņi pameta iekopto, bagāto saimniecību. Paši vai piespieda?

Pa apkārtceļiem noskaidroju, ka neatkarīgās Latvijas laikā, kad varēja pieteikties īpašumu atgūšanai, Albīnes tante šīs tiesības izmantoja. Vecmamma nē. Viņa bija tā pasakās aprakstītā nabadzīte, kuru nolūkojis bagātais princis, kura loma atvēlēta vectēvam Edvardam. Viņa sieva bagātajai dzimtai nav patikusi. Padomā tik – pārticis saimniekdēls apprecējis četru klašu izglītību ieguvušu strādīgu plikadīdu, kura nu ieperinājusies sūri un grūti sapelnītajās mājās!

Cik atceros, vecmamma vienmēr rāvās melnu muti savā saimniecībā un nesūkstījās. Viss, kas viņai bija, bija pašas pelnīts. Un svešu naudu viņai nevajadzēja ne tad, kad bija Edvarda sieva, ne vēlāk.

Krievi nošāva

Šajā laulībā piedzima divas meitas. Pirmā – mana mamma, Albīnes tantes mīlule. Otrā – viņas māsa, kura allaž nostājās vecmammas pusē un ar Albīnes tanti nesarunājās. Dīvaini, vai ne? Bet, kā jau sacīju, manā ģimenē nebija pieņemts izskaidroties par neērtiem jautājumiem. Un es to respektēju.

Tā mēs dzīvojām. Kā bērns jutos lutināta Albīnes tantes un viņas vīra ģimenē. Vecmamma bija skarbāka. Mēdzu uzmest lūpu, ka govis viņai bija mīļākas nekā es. Nezinu, vai tā patiešām bija. Vecmamma jau viņsaulē, nevaru pajautāt.

Arī Albīnes tantes vairs nav. Bet atceros, ka tad, kad man bija padsmitnieces vecums un Latvijā brieda pārmaiņas, ar Albīnes tanti aizgājām uz mežu. Viņa mani tur aizveda. Ar nodomu. Rādīja aizaugušu vietu un teica, ka tur apglabāti cilvēki. Lai es to atceroties.

Kādi cilvēki? Krievi nošāvuši. Krievi?! Biju neizpratnē. “Atceries šo vietu!” Albīnes tante piekodināja. Kāpēc nošāva? Viņa man kaut ko stāstīja, bet es, padomju laikā dzimis bērns, oktobrēnu, pionieru un piespiedu kārtā (tas ir cits stāsts) komjauniešu organizācijas “produkts”, neko daudz nesapratu. Taciņas malā Albīnes tante nolika dārzā nogrieztās puķes. Viens pušķis tika iedots arī man. Es to novietoju blakus. “Atceries!” viņa atkārtoja. Tas bija… noslēpumaini. Un mazliet nervus kņudinoši. Mēs darījām kaut ko aizliegtu. Tā es tobrīd jutos.

Aizbraukusi mājās, mammai neko neteicu. Un, jā, apsteidzot šī stāsta turpinājumu, atzīšos, ka diemžēl neatceros to vietu. Vairākas desmitgades pagājušas. Bet gribētu atrast. Ne velti Albīnes tante mani tur aizveda.

Nacionālie partizāni Sēlijā

Šajās dienās nopirku grāmatu par nacionālajiem partizāniem Sēlijā. Tā ir mana bērnības zeme. Mana un Albīnes tantes, mana un vecmammas, un viņas meitu zeme. Vispirms apskatījos fotogrāfijas. Atcerējos neparasto situāciju mežā. Intuitīvi meklēju saistību ar tanti vai viņas vīru. Manuprāt, atradu.

Tagad saprotu, kāpēc Albīnes tante, strādājot vietējā pienotavā, nekad nerunāja krieviski. Kad šoferis atbrauca savākt pienu un vāvuļoja krieviski, viņa allaž lepni paziņoja, ka tādu valodu nezina. Kad, labu gribēdama, pieteicos tulkot, Albīnes tante atcirta, lai turu muti. “Lai krievs runā latviski!” bija viņas atbilde. Es neapvainojos, bet nesapratu, kā var nezināt krievu valodu. Man skolā to mācīja, šķiet, kopš trešās klases. Es tekoši runāju krieviski un biju gatava izpalīdzēt Albīnes tantei. Viņai bija tikai viena atbilde: “Es nesaprotu, runā latviski!” Tagad novērtēju viņas principialitāti – visus padomju okupācijas gadus nenodot savus ideālus. Krieviski viņa nepateica nevienu vārdu. Nekad.

Grāmatā ievietotajās fotogrāfijās atpazinu vietu, kurp viņa mani aizveda. Nezinu, vai to atradīšu saviem spēkiem, tomēr mēģināšu. Man labpatīk domāt, ka esmu atšķetinājusi noslēpumu, par ko nekad netika runāts: mani bagātie radi bijuši saistīti ar mežabrāļiem, ar nacionālo pretošanās kustību, un Albīnes tantei tajā bijusi sava loma. Ir sajūta, ka kaut kad uzzināsim visu patiesību. Ja ne es, tad mani bērni.

Mana mamma komuniste

Paradoksāli, ka mana mamma, padomju varas nīdējas Albīnes tantes mīlule, iestājās Komunistiskajā partijā. Esmu izbrīnīta, ka viņas sapratās. Var jau būt, ka mammai tas bija tikai teātris. Viņas vairs nav, nevaru pavaicāt. Toties vecās avīzēs atrodu publikācijas par savu aktīvo mammu – padomju dzīves cēlēju. Dies viņu zina, vai viņa tiešām tā sacījusi vai arī rakstītājs piepušķojis, bet…

Lasu, kas ar melnu uz balta rakstīts: “Šogad nācis klāt vēl viens sabiedrisks pienākums – esmu ievēlēta par ciemata partijas organizācijas sekretāri. Būs jāspēj tikt galā arī ar šo, pagaidām vēl svešo, amatu, – nosaka sekretāre. Viņa ir kārtīga un akurāta, trešo gadu veicot ciemata izpildu komitejas sekretāres pienākumus. Labprāt piedalās partijas izglītības kabineta metodiskās padomes darbā, ir vienmēr atklāta, principiāla, saka patiesību acīs, kritizē, ja kāds ir to pelnījis.” Izrādās, mamma bijusi arī deputāte. Izvirzīta par rajona partijas II konferences delegāti.

Nudien brīnos, kā Albīnes tante to visu pieņēma un nenovērsās no mammas.

Biešu zagle vecmamma

Toties manu vecmammu Albīnes tante, kā tagad teiktu, nostučīja tai pašai nīstajai padomju varai. Vietējā avīzē parādījās publikācija, ka vecmamma zagusi lopbarības bietes (mūspusē sauktas par burakiem) no kolhoza lauka, lai varētu pabarot pašas lopiņus. Pēc anonīma ziņotāja norādēm pieķerta, bietes uz ceļa atņemtas. Labi, ka pašu neaizsūtīja pie baltajiem lāčiem, vien nokaunināja vietējā presē.

Kolhozos tolaik nemaksāja ne kapeiku, bet vecmammai divas meitas uzturamas. Vīrs miris. Tas pats Edvards, kurš pakārās istabaugšā. Ko darīt? Jā, iemeta zirga vezumā maišeli ar kolhoza laukā sarautiem burakiem un brauca mājās. Jā, nozaga. Jā, nozaga kopējo mantu, kas tik un tā bira kā caurā maisā, kolhozniekiem par darbu reizi gadā atmetot kapeikas vai maišeli kartupeļu. Ha! Lai dzīvo kolektivizācija! Pareizāk sakot, dzimtbūšana. Mammas māsa aizvien par to runā ar dziļu aizvainojumu – vecmamma zaga, izmisuma dzīta.   

Redz, tik spēcīgi bagātā saimniekmeita Albīne neieredzēja savu nabadzīgo brāļa sievu.

Likteņa jociņi

Ietinamajā papīrā ievīstītos dokumentus atdošu vecākajai meitai. Viņu interesē vēsture. Par senām dienām neko daudz pastāstīt nevaru, bet neslēpšu vismaz to, kas man zināms. Jo ir daudz neatbildētu jautājumu, un zinu, ka ar laiku tie neliks mierā arī manus bērnus. Apzinos, ka pašai vajadzētu tikt skaidrībā ar vectēvu – sarkano strēlnieku. Kāpēc man neviens neko nestāstīja?

Esmu pieņēmusi šos likteņa vai providences jociņus, kā dēvēju, un gribu salikt visus punktus uz i. Padomājiet paši! Viens vectēvs – sarkanais, otrs – aizsargs. Viena dzimta – budži, kā viņus dēvēja padomju plikadīdas, otra dzimta – tie paši plikadīdas. Budžu dzimtas mīlule ir komuniste, kaut paši bijuši nacionālo partizānu pusē. Komunistes māsa nekad nav bijusi padomju varas atbalstītāja, bet pārtikušie nacionālo partizānu atbalstītāji viņu savā paspārnē neuzņēma. Nekad.

Tik daudzās manas dzimtas paaudzēs emocijas turpina būt elektrizētas! Ceru, ka būšu pēdējā, kam tas izraisa pārdzīvojumus. Ceru, ka mani bērni notikušo pieņems kā tādas vēstures sastāvdaļu, kurā nav frontes dzimtas pagalmā. Kas bijis, tas bijis. Dzīvojam tālāk.