“Laba filma ir tāda, kas liek cilvēkam domāt un cilvēku izmaina liekot tam kļūt labākam. Labprāt uzņemtu filmu par Jēzus mācekļiem un māceklību,” stāsta Jānis, tā uzsverot savu kristīgo pasaules uzskata ietekmi savā profesionālajā ikdienā. Viņš 90. gados, kā daudzi tā laika mazie televīzijas skatītāji, uzaudzis ar “Supergrāmatas” sērijām. Jānis saka – “tā bija populāra kristīgā multene, kas atstāja iespaidu un radīja izpratnes pamatu par daudziem Bībeles stāstiem.”
Viņš, piedaloties Latvijas Kristīgā radio “Vakara sarunās”, īpaši min kādu dokumentālā žanra filmu, kuras sižets pēdējā desmitgadē uz pašu atstājis vienu no lielākajām ietekmēm. “Won't You Be My Neighbor?” (Vai tu nebūsi mans kaimiņš?) ir 2018. gada amerikāņu dokumentālā filma par Freda Rodžersa, filmas "Mistera Rodžersa apkārtne" vadītāja un veidotāja, dzīvi un vadmotīvu. Režisora Morgana Nevila veidotās filmas treileris iznāca tieši Rodžersa 90. dzimšanas dienā, 2018. gada 20. martā.
“Grūts uzdevums ir izvēlēties kādu vienu filmu no pasaules filmu vēsturē radītajām. Palieku pie tā, ka ir vērts minēt dokumentālās filmas žanru un šo 2018. gada filmu par Fredu Rodžeru. Viņš bija mācītājs, bet izvēlējās kalpot caur televīziju. Tie bija 60.gadi, kad tika iesākts šo sēriju cikls. 33 gadus viņš radīja bērnu raidījumus un caur tiem pacēla ļoti svarīgas un nozīmīgas aktuālas tēmas līdzās tā laika dominējošajai izklaidējošajai televīzijai. Viņš to paveica caur spēlēšanos un leļļu tēliem, tā izskolojot veselu amerikāņu paaudzi. Kādēļ gan neradīt saturu, kas var radīt paliekošu iespaidu sabiedrībā? Ir vērts pašiem domāt plašāk un radīt saturu, lai ar to ilgtermiņā aizsniegtu pašu latviešu tautu. Domāju, kāds gan varētu būt latviešu Freds Rodžers, kurš varētu mūsdienās ko tādu radīt?”
Filmu operators un vizuālo efektu mākslinieks Jānis Skulme, foto no personīgā arhīva
Filmē jau no 5 gadu vecuma
Jānis nāk no mākslinieku dzimtas, bet, kā smejas, ir vienīgais, kurš neprot gleznot. Viņš atceras, kā bērnībā mamma un vecmāmiņa pēc brauciena uz ASV atveda vērtīgu dāvanu – kameru. Tas bija iemesls, kādēļ Jānis sāka filmēt jau piecu gadu vecumā.
“Tā bija VHS uz pleca liekamā lielā kamera, ko vajadzēja turēt. Ar to arī sāku filmēt. Kamera palika vienīgā ierīce, ko es tolaik neizjaucu detaļās, jo es jaucu visu savas intereses dēļ par tehnoloģijām un iekārtām. Atceros, kā sāku filmēt stāstus ar kaimiņbērniem, filmēju dažādas dokumentālas tēmas, piemēram, to, kā notiek talkas. Skatīšanās caur kameru kļuva par manu veidu, kā skatīties uz pasauli. Aizrāva tā doma, ka var ko radīt un parādīt citiem veidotos stāstus,” atceras filmu operators. Tālāk dzīvē operatora specialitāti apguva Latvijas Kultūras akadēmijā, vizuālos efektus un krāsu korekciju – Nacionālajā Filmu un televīzijas skolā Anglijā.
"Straumi" ir jānoskatās
Nenoliedzami, kā jomas profesionāli arī Jāni iepriecina fakts, ka šobrīd Latvijas vārds izskanējis visā pasaulē saistībā ar veiksmīgo pašmāju filmu “Straume”.
“Brīnišķīgi, ka ir iespēja sveikt filmas komandu ar tādiem sasniegumiem un tik daudz aizsniegtām cilvēku sirdīm. Katra režisora mērķis ir ar savu darbu aizsniegt pēc iespējas vairāk cilvēkus. Labs kritērijs ir tas, ja filma kļūst par skatītu filmu. Straume jau ir pārsitusi rekordus šajā jomā. Šo filmu noteikti ir vērts redzēt jau dzirdot vien par saņemtajām godalgām. Bija prieks redzēt, ka pati filma ir arī tāds sava veida meklējums un ceļojums. Tajā var redzēt režisora ceļojumu, ir sajūta, ka viņš tā kā vēro šos tēlus filmas gaitā. Tēliem kino pilnmetrāžas formātā ir jāattīstās, tēls vienmēr kaut ko piedzīvo, lai beigās kļūtu citādāks. Izņēmums ir situāciju komēdijas, kurās tēli nemainās. Varētu teikt, ka šī filma lika domāt par šiem dzīvnieku tēliem kas ir kā prototipi cilvēku tēliem un civilizācijas atspulgam. Tas, ko viņi piedzīvo, atspoguļo arī cilvēku izvēles. Noteikti iesaku ikvienam noskatīties, ja vēl to neesat izdarījuši. Filma liek domāt, un tas ir pats svarīgākais,” tā nu jau “Oskara” balvām nominēto latviešu filmu “Straumi” vērtē Jānis.
Ietekmējošie upurēšanās stāsti
Starp filmām ir ļoti daudz tādu, kurās ir izmantots upurēšanās stāsta elements un tas ietekmē skatītāju. "Skatītāju noteikti ietekmē tas, ja kāds tēls cita labā upurējas. Cilvēka sirds ir tā radīta, ka mēs dabiski redzam to, kā augstāko mērķi, ka kāds mūsu labā upurējas vai tieši otrādi, ka mēs to izdarām. Ir interesanti, ka analizējot kādas filmas, kuras ir kļuvušas ļoti slavenas, ieraugam kādās šo jūtamo upurēšanās momentu, kas būtībā ir Kristus stāsts. Cilvēka sirds uz to reaģē, un tas liek skatīties tālāk. Mūsu dvēselē īstenībā ir ierakstītas ilgas pēc Kristus, lai arī to pat varam neapzināties. Prātā nāk kā piemēri gan “Armagedeons”, kur galvenajam varonim, glābjot cilvēci, jāiet bojā, arī filma “Titāniks” ar upura tēlu. Ir vērts domāt par šo upurēšanās momentu,” pārdomās dalās Jānis.
Viņš arī neslēpj savas bažas par kino attīstības virzienu mūsdienās, kad daudz ko ietekmē medijos un sabiedrībā valdošā ideoloģija. "To, ka mūsdienās kāda ideoloģija vai virziens tiek akcentēts, to var just un tas notiek arī filmās. Piemēram, Disnejs daudzas filmas ir sabojājis, mēģinot virzīt tās saucamajā iekļaujošajā kultūrā, kur būtībā bērniem tiek propagandētas vērtības, kuras ir pretējas kristīgām vērtībām. Tas ir bīstami un vecākiem pirms filmu rādīšanas pašiem jānoskatās, un jārunā ar bērniem par šīm tēmām, tāpēc ka filmas ir gan valoda, gan ierocis.”
Garīgumu attēlot filmā nav viegli
Uztaisīt kristīgu filmu nav viegli, vērtē filmu veidotājs. Viņš skaidro, lai parādītu vizuāli ko garīgu vai to, ko cilvēks ir piedzīvojis, ir vajadzīgi sarežģītāki veidi, kā radīt tēlu un kā ļaut skatītājam iepazīt to līdz saknei. Amerikā ir pat kristīgo filmu žanrs, kas Latvijā ir mazāk populārs, tomēr Jānis norāda, ka ir daudz filmas, kas spēj paveikt ticības jautājumu atklāšanā daudz, pat neesot kristīgā žanra ietvaros.
“Līdzīgi kā ar mūziku, arī ar kino var likt cilvēkiem vairāk domāt par Dievu, ticību. Kad bija 8-10 gadi, tad TV gāja seriāls “Noslēpumu sala”. Tur bija grupa ar cilvēkiem, kas bija nokļuvusi uz neapdzīvotas salas, tur bija kapteinis Nemo, kas dzīvoja bunkurā, kur bija izliktas kameras. Viņš dažādos veidos nemitīgi izaicināja cilvēkus. Tas bija interesanti redzēt abas puses, brīžam viņš ļoti skarbi izaicināja viņus, brīžam viņš cilvēkiem palīdzēja. Tajā laikā par to nedomāju, bet tagad atskatoties, redzu, ka šis novērotājs tajā bunkurā bija ar iespējām un varu kaut kādā veidā virzīt to cilvēku dzīves. Mums kā kristiešiem mūsu ticībā arī ir vēlme aizsniegt cilvēku dzīves. Ticu, ka Dievs dod šīs iespējas to paveikt.”
1. februāra "Vakara sarunas" raidījumu "Kristietis un kino" pilno versiju var noklausīties lkr.lv
