Modris Lācis ir diplomēts arhitekts, par priesteri ordinēts 2002. gadā, ir Rīgas Garīgā semināra profesors, teoloģijas zinātņu doktors, Sakrālā mantojuma komisijas loceklis, Laterāna Pontifikālās universitātes filiāles Rīgas Teoloģijas institūta (RTI), kā arī Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta (RARZI) pasniedzējs. Iepriekš septiņus gadus kalpojis kā Rīgas Sv. Terēzes no Bērna Jēzus draudzes (Rīgas Katoļu ģimnāzijas kapela) prāvests. «OVV» aicināja uz sarunu jauno prāvestu par viņa ceļu pie Dieva, par iejušanos Ogres draudzē, plānotajiem darbiem un daudz ko citu.

– Kura ir jūsu dzimtā puse? Kā tieši raisījās interese par garīgo dzīvi?
– Esmu dzimis Rīgā. Mamma ir rīdziniece, bet tēvs nāk no Lubānas puses, kur pavadīju katru vasaru, kad vien nebija treniņnometņu orientēšanās sportā. Palīdzēju lauku darbos vecmāmiņai un vectētiņam. Mums bija daudz lopu, apkārt mežs. Abas vecmammas bija luterānes, ļoti dievbijīgas. Arī vecāki kara laikā bija kristīti, bet padomju gados ticības dzīvi nepraktizēja. Vecmāmiņas daudz stāstīja par Dievu, rādīja iesvētību bildes vēl no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem Lubānas baznīcā. Šī ceremonija, procesija – tas mani uzrunāja. Iemācīja arī vecajā drukā lasīt Bībeli. Mācījos Franču licejā. Liela iedvesma bija braucieni ar kori uz Franciju. Tā bija sastapšanās ar katolisko kultūru – ar katedrālēm, klosteriem. Rīgā dzīvojām līdzās Jaunajai Svētās Ģertrūdes baznīcai, kur varēja uzkāpt balkonā, mani ļoti piesaistīja arhitektūra. Pabeidzot liceju, iestājos Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē. Jau pēdējos kursos sapratu, ka mani ļoti interesē teoloģija, priestera profesija, jutu aicinājumu. Draudzes prāvestam monsinjoram Oļģertam Daļeckim izstāstīju, ka vēlos stāties Garīgajā seminārā, viņš sacīja, ka vispirms jāpabeidz Arhitektūras fakultāte. Pabeidzu, gadu nostrādāju un tad iestājos Garīgajā seminārā.

– Kā uz to reaģēja vecāki, draugi?
– Mamma jau ir mūžībā, bet toreiz abas māsas vēl nebija precējušās, un, kad mammai stāstīju, ka vēlos stāties klosterī un klosteris ir Francijā, viņa pārdzīvoja – kā nu būs, ka viņai nebūs mazbērnu, ka tas klosteris ir projām no Latvijas... Vēlāk, kad piedzima trīs mazbērni – māsu bērni, viņa saprata manu aicinājumu, ar lielu cieņu un atzinību uzņemot to, ka es kalpoju kā priesteris. Parasti pirmajā Svētajā Misē arī vecāki dod īpašu svētību savam dēlam, un, lai arī viņi ir luterāņi, abi piedalījās misē 2002. gada 8. decembrī Svētā Franciska baznīcā, kas man bija ļoti liels pārdzīvojums. Pirms tam tēvs bija arī uz sutanu svētkiem un viņam vajadzēja teikt runu. Bijām 12 semināristu, es – kursa vecākais. Tas ir tāds iespaidīgs skaitlis, tagad visā seminārā kopā ir 12 studentu. Tētis uzskatīja, ka priestera amats ir ļoti svarīgs, jo palīdz sabiedrībai saprast, kas ir labs un kas ļauns. Pēc ordinēšanas, mani sākumā nozīmēja Rīgas Sv. Antona katoļu draudzē. Pēc tam kalpoju Valmierā, Gulbenē, Madonā un atkal Valmierā. Tad kardināls Jānis Pujats aizsūtīja studēt licenciātu un pēc tam doktorantūrā Fribūras Katoļu universitātē Šveicē. Atgriežoties kalpoju katedrālē, Kristus Karaļa baznīcā, tad septiņus ar pusi gadus Rīgas Katoļu ģimnāzijā, kas bija ļoti spraigs, arī radošs laiks. Kopš 21. augusta esmu Ogrē.

– Kā jums šeit patīk?
– Te ir atsaucīgi un labsirdīgi cilvēki, kuri ļoti palīdz draudzē. Mums ir daudz kalpojumu, par kuriem koordināciju uzņēmusies RARZI studente Santa Purmale. Ir daudz citu palīgu, draudzes vecākais Leonards, mūsu rīta komanda – dāmas jau cienījamā vecumā, kuras slauka, tīra, par ko viņām liels paldies.
Man ļoti patīk Ogrē arī no arhitektūras viedokļa, arī jaunās sabiedriskās ēkas. Paradokss, ka Ogres katoļu baznīcu, kurai 24. augustā palika 25 gadi, projektēja mans arhitektūras pasniedzējs Laimonis Šmits. Protams, nevar neminēt Ogres Zilos kalnus, skatu toni. Vairākkārt ar skolēniem esam bijuši šeit ekskursijās, izgājām Milžu takas.

– Vai jums ir arī kādas saimnieciskas ieceres, ko šeit varētu darīt?
– Priesteris K. Bojārs man ir tā kā patriarhs. Tas ir apbrīnojami, ar kādu aizrautību un dedzību viņš šeit darbojies, gan uzbūvējot Ogres baznīcu, gan palīdzot Ikšķiles klostera celtniecībā, gan arī Ikšķiles katoļu baznīcas celtniecībā, kas gan pagaidām sakarā ar krīzi ir apstājusies, bet viņš joprojām vēlas to turpināt. Esam pārrunājuši daudzas lietas, kas jāizdara. Sākām ar stāvvietas līnijām, lai var draudzes locekļi pirms Mises nolikt mašīnas. Jāveic arī dažādi remonti, lai varam, arī ar pašvaldības atbalstu, par ko liels paldies, pārziemot šo grūto ziemu, varbūt pat nomainīt apkures veidu, jo gāze ir šoziem ļoti dārga. Telpas jāremontē un jāattīstās, ir daudzas celtnes uzturēšanas lietas.

– Vai ir arī kādas iniciatīvas no draudzes?
– Jā, ir ļoti daudzas iniciatīvas. Piemēram, viens draudzes loceklis uzskata, ka vajag vākt makulatūru, ka tas pulcinās draudzi. No oktobra sākusies svētdienas skola – «Labā Gana» katehēze bērniem – gan lai sagatavotos pirmajai svētajai Komūnijai (domājams, maijā), gan mazākiem bērniņiem. Vecāki, droši piesakieties! Bija arī «Labā Gana» talka, kur veidojām dažādus uzskates līdzekļus. Tā ir joma, kur vecāki labprāt nāk palīgā. Marka tēvs un Patrika tēvs pielika lampas. Telpa, kur notiek mācības, izdekorēta ar karodziņiem, un Visu svēto dienā katrs bērns stāstīja par savu aizbildni. Tā ir pozitīva alternatīva «Halovīniem». Mūsu pulku papildinājis priesteris Pēteris Kamola, kurš ir atgriezies Latvijā no pusgadu ilga atvaļinājuma Polijā. Viņš ar ģitāru un dziesmām iesaistījās arī svētdienas skoliņā, un slavēšana uzreiz bija ļoti dinamiska. Dievs īstajā brīdī sūta palīdzību. Starp citu, P. Kamola ne tikai runā latviski, bet ir izdevis pat dzejas krājumu, un viņam sagatavošanā ir vēl divi dzejas krājumi latviski. Savulaik Ogres draudze bijusi ļoti aktīva. Ceru, ka pēc «Covid-19» perioda varēsim atdzimt un piedzīvot garīgu atjaunotni.

– Jūs strādājat arī kā pasniedzējs.
– Jā, pasniedzu Rīgas Garīgajā seminārā, uz kura bāzes ir RTI, un arī RARZI. Viens no priekšmetiem, kas man ļoti patīk, ir Radīšanas teoloģija. Šogad sāku pasniegt arī Trīsvienības teoriju. Esmu pasniedzis arī citus kursus. Garīgajā seminārā jau desmit gadu pasniedzu Fundamentālo teoloģiju, Kristīgās mākslas vēsturi, Metodoloģiju, Metafiziku, Katehismu un Studiju seminārus – izmantojam īpašu mācību formu, kas nākusi no Jezuītu ordeņa, kur katrā reizē viens students prezentē savu tēmu un otrā nodarbība ir diskusijas, ko vada prezentētājs. Noslēgumā jāuzraksta studiju darbs, par to visu ir kopējs vērtējums.

– Par kādu tēmu aizstāvējāt doktora disertāciju?
– Bija starpdisciplinārs pētījums par Lietuvā dzimušo ebreju izcelsmes franču filozofu Emanuēlu Levinu [Levinas]. Tēma bija par atbildību un tuvumu, kas viņa filozofijā ir ļoti īpaša, protams, saistībā ar teoloģiju.

– Cik motivēti ir studenti, jaunie priesteri?
– Motivācija mūsdienās var būt diezgan sarežģīts jautājums. Vai vispār mūsdienu sabiedrībā ir vajadzīgi priesteri, ja tik maz iet baznīcā, un pēc tam jautājuma otra puse – cik jaunie priesteri ir motivēti mācīties. Man, kad biju RTI direktors, bija jābrauc uz Romu divas reizes gadā un vienreiz mani aizsūtīja uz simpoziju, kur bija runa par semināristu formāciju – kas priesteri ir draudzēs, kāda ir viņa loma sabiedrībā. Savulaik priesteris bija viens no trim inteliģences pārstāvjiem – ārsts, skolotājs un mācītājs. Svarīgi, lai priesteris joprojām būtu inteliģents. Manuprāt, tā ir laba motivācija, ka tu esi joprojām kā viens no sabiedrības apgaismotājiem.

– Vai šobrīd Ogrē pietiek priesteru?
– Būtu ļoti priecīgs, ja būtu vēl kāds palīgs. Ar vietējo iedzīvotāju atsaucību esam atjaunojuši Svētās Mises Ķegumā vienu reizi mēnesī. Birzgalē līdz šim kalpoja priesteris Andrejs Trapučka, bet Ikšķilē – tēvs Jans. Ir arī klostera baznīca, un mēs esam tuvākā draudze, kas tur varētu braukt. Te būtu ko darīt arī vairākiem priesteriem, ņemot vērā, ka man viena vai pat vairākas dienas nedēļā paiet kā pasniedzējam.

– Vai Latvijā priesteru trūkst?
– Jā, ir liels priesteru trūkums, un mums jālūdzas par jauniem aicinājumiem uz garīgo dzīvi un garīgo semināru, uz priesterību, jo Latvijā ir daudzas katoļu baznīcas, kur nav sava priestera. Ir modelis, ka vairāki priesteri varētu dzīvot vienā lielā draudzē, kāda ir, piemēram, Ogres draudze, un ka viņi brauktu uz dažādiem punktiem. Tas bija arī priestera K. Bojāra pastorālais modelis, kur bija iekļauta Suntažu un Lēdmanes draudze, kas tagad ir neatkarīgas draudzes, kur brauc priesteris, prāvests Arnis Maziļevskis. Viņš vienlaikus apkalpo arī Ērgļus un ir arī Evaņģelizācijas skolas vadītājs. Mazozolos un Taurupē dievkalpojumi nenotiek, jo nav īsta kodola, kas vēlētos, lai priesteris turp brauktu, bet esam atvērti priekšlikumiem. Protams, labāk, ja var atbraukt uz baznīcu, kas ir silta, kur ir koris, ērģeles. Ogrē baznīcas koris ir ļoti augstā līmenī. Liela pateicība ērģelniecei Žannai!

– Kāpēc vispār cilvēkiem būtu jānāk uz baznīcu?
– Jēzus saka: «Esmu aicināts nevis pie taisnīgajiem, bet pie grēciniekiem. Nevis veselajiem vajadzīgs ārsts, bet slimajiem.» Savas kalpošanas sākumā, atceros, Valmierā kādas kuplas ģimenes tēvs teica: «Baznīca ir kā slimnīca, tā vajadzīga tikai slimajiem.» Biju pat aizvainots, domāju, ka mēs esam kā elitāra sabiedrība, kas rāda, kā cilvēkiem jādzīvo, bet šajos priesterības gados aizvien vairāk pārliecinos, ka pirmais uzdevums mums ir dziedināt cilvēku. Dievs mums piedod grēkus caur priesteri. Tāpat arī laulības sakraments, arī priesterība un visbeidzot arī slimnieku sakraments, kur Dievs arī nāk pie slimajiem un dziedina. Baznīca ir kā redzama zīme neredzamajai Dieva klātbūtnei.

– Vai Svētajām Misēm gatavojat īpašus sprediķus?
– Katrā Svētajā Misē ir homīlija jeb sprediķis vai svētruna, kas parasti saistīta ar lasījumiem, ko baznīca paredz tai dienai, bet homīlija var būt saistīta ar svētkiem, kas tai dienai ir īpaši.

– Kas ir tās tēmas, kas jūs šobrīd satrauc kā cilvēku?
– Kad februārī sākās karš, pirmā tēma, ko pārrunājām ar vidusskolas klasēm, bija jautājums par taisnīgu karu. Kādos gadījumos karš varētu tikt morāli attaisnots. Viens no nosacījumiem – šim karam vajadzētu būt tādam, kas aizstāv savu valsti, savu dzimteni, un tas nedrīkst būs postošs. Tā joprojām ir aktuāla tēma – kā mūsdienu pasaulē radīt drošību. Mēs apzināmies, ka drošība ir ilūzija. Piemēram, Ogrē, ejot pa šo brīnišķīgo, sakopto pilsētu, kur infrastruktūra ir gandrīz ideāla, jāapzinās, ka tas ir šim brīdim, var pienākt mirklis, kad tas viss tiek izpostīts. Miers mums ir jālūdz no Dieva kā dāvana. Tas nav miers, kas ir uz pulvera mucas, vai sastindzis, neauglīgs miers, bet miers, kurš baro, kurš saudzē, tāds, kas ļauj bērniem augt, attīstīties un arī jebkuram cilvēkam attīstīties un īstenot savu personības potenciālu.

– Kādas rakstura iezīmes cilvēkos vērtējat visaugstāk?
– Svarīgi būt godīgam. Pirmajā brīdī varbūt būs sāpīgi dzirdēt patiesību par sevi, bet ir bēdīgi, ja kāds cilvēks ir lišķis vai liekulis – vienmēr ir laipns, bet aiz muguras aprunā. Tas, kas mani Ogres draudzē uzrunā, ir upurgatava kalpošana – cilvēki. Piemēram, mums bija talka, lapu grābšana. Ieradās 24 dalībnieki, viens bija ar savu lapu pūtēju, un dažu stundu laikā tikām galā. Ļoti augstu vērtēju, ka viņi nāk brīvprātīgi, ar mīlestību un ka tagad mūsu baznīcas apkārtne ir tik skaisti sakopta.

– Kāda ir jūsu aizraušanās brīvajā laikā?
– Rīgas Katoļu ģimnāzijā direktore bija uzdevusi mums, skolotājiem, mājas darbu – atgriežoties pēc brīvlaika, jāatnes kāds darinājums. Atnesu darbu no koka detaļām un putna spalvām. Kad direktore to ieraudzīja, sacīja, ka man jāveido konstruēšanas pulciņš. Sapratu, ka priestera mājā var izveidot darbnīcu, līdz ar to mums izveidojās konstruēšanas pulciņš, kur veidojām no dažādiem materiāliem – koncepcija bija, ka no idejas jāaiziet līdz formai, jāizdomā materiāli un paņēmieni, lai nonāktu līdz darinājumam. Mani sūtīja uz dažādiem kursiem, un Katoļu ģimnāzijā pēdējā semestrī biju arī mājturības, tehnoloģiju un dizaina jeb darbmācības skolotājs. 
Ogrē ir «Labā Gana» katehēze. Tā ir milzīga dāvana, ka varam arī šeit īstenot dažādus radošus procesus.

– Jūsuprāt, cik svarīgi būtu ieviest ticības mācību skolās?
– Mācot Katoļu ģimnāzijā, nācās saskarties ar dažām gandrīz fanātiskām ģimenēm, kur uzskatīja, ka ir par maz Mises: tikai divreiz nedēļā un svētkos. Otra galējība bija, ka mums pārmeta – skolēniem par daudz uzspiežam reliģiju, un daži absolventi pēc ģimnāzijas beigšanas liecināja, ka vairs nav spēruši savu kāju baznīcā. Tas man lika pārdomāt izvēlēties tādu formu, kas ir līdzsvarota – nedz uzspiež, nedz atstāj novārtā. Mūsdienu cilvēks vēlas būt brīvs, un tas būtu diezgan nepareizi, ja mēs tagad pieprasītu, ka visiem obligāti jāmācās kristīgā ētika vai ticības mācība, bet mums vajadzētu jaunajai paaudzei šo kristīgo mācību vismaz integrēt pašā mācību saturā. Piekrītu, ka ir arī liels ļaunums ar reliģisko fanātismu, bet ir arī liels ļaunums ar pilnīgu reliģisko analfabētismu.

– Pēc divām dienām svinēsim Latvijas dzimšanas dienu. Ko jums nozīmē šie svētki?
– Atceros, ka padomju laikā man vecmāmiņas bija daudz stāstījušas par Ulmaņlaikiem, par Latvijas pirmo brīvvalsti. No viņu stāstiem un liecībām sapratu, ka Latvijai ir jābūt brīvai. Tās bija manas ilgas un sapnis. Kad sākās Atmodas vēji, mani lika par sarkanbaltsarkanā karoga nesēju visos pasākumos skolā, un stāvējām arī goda sardzē pie Brīvības pieminekļa tautastērpos un ar karogu. Arī dziesmotā revolūcija un Barikāžu laiks sakrita ar vidusskolas gadiem, un tas man bija īsts Dievišķs pieskāriens, kad sapratu, ka Dievs ir uzklausījis mūsu lūgšanas un dāvājis Latvijai brīvību, bet šajos brīvvalsts gados mums ir jāpārliecinās, cik brīvība var būt arī trausla, cik nepareizi mēs to varam izmantot, nonākot visatļautībā. 

– Ko jūs teiktu tiem, kas vēl tikai domā – nākt uz baznīcu vai ne?
– Svētdienās atveram arī baznīcu lielos vārtus un galvenās durvis. Zinu, ka daudziem aicinošas ir arī mūsu baznīcas zvanu skaņas un ir atmiņā laiki, kad baznīcā visu dienu bija kāds, kas dežurē, varēja ienākt, nolikt svecīti, palūgties, palikt klusumā. Varbūt to kādreiz atjaunosim, jo ir svarīgi, ka baznīca ir tāda, kas sagaida cilvēkus. Tā ir vieta, kur viņi varētu atnākt un noteikti nav jābaidās nākt – katrs atbilstoši savam tā brīža stāvoklim, savai situācijai atradīs to, kas viņam nepieciešams.

– Ko jūs novēlētu kā ticīgajiem, tā neticīgajiem?
– Dievam vien ir zināmi dažādi ceļi, kā viņš var cilvēku aicināt pie sevis, un tas arī ir pats svarīgākais, nevis būt ārēji ticīgam un parādīt, ka es, lūk, eju baznīcā un izpildu visus reliģiskos rituālus, bet svarīgi, kāds esi ikdienā, varbūt aprunā savu tuvāko, nepalīdzi viņam, dažādas ļaunas lietas dari. Kāds cits varbūt neafišē savu ticību, neizrādās, bet ar savu sirsnību, žēlsirdību ir daudz tuvāk Dievam. Un šī Dieva iepazīšana ir daudz, daudz svarīgāka, ko novēlu sasniegt ikvienam – kā ticīgajam, tā arī neticīgajam.