Svētsvinīgo noskaņu vairoja nule kā dzirdētais sprediķis par ganiņiem, Bētlemi, enģeļiem un debespulku draudzi. Dievnamā smaržoja eglīte, nedaudz trīsot liesmiņām, tajā dega svecītes. Jaunākais puika aizmidzis mierīgi gulēja, netraucējot mums, vecākiem, izjusti sekot dievkalpojuma norisei. Saskatījāmies un pasmaidījām, kad, turot aizmigušo puiku uz rokām, dziedājām: “Kas ir šis bērns, kas saldi dus..” 

Prieku vairoja arī domas par gaidāmajām nākamajām stundām, kas tiks vadītas siltumā, mājās un mīļo ļaužu lokā. Bērni droši vien priecāsies par sarūpētajām dāvanām, un vecvecāku smaidu raisīs katrs mazbērniņš, kurš pie eglītes nopietnībā skaitīs iemācītos dzejolīšus par sniedziņu, pārsliņām, liesmiņām un sudrabiņa vizuļošanu. Cik jauki un brīnisķīgi!

Noskaņa nedaudz mainījās, kad mājupceļā, labi izgulējies, puika uzstāja uz savām tiesībām sēdēt auto priekšējā sēdeklī, kur ierasti ērti iekārtojas vecākāmāsa. Izcēlās strīds, bet, salīdzinoši ātri, izdevās viņu nomierināt, ‘uzpērkot’ ar solījumiem par drīz gaidāmajām dāvanām.

Sēžoties pie svētku galda, pēkšņi apjautu, ka cepeškrāsnī neizņemts joprojām sautējas svētku cepetis. Ak, tu šausmas! Tas būs pārcepies! Tā arī bija. Ierasti sulīgā gaļa bija sausa un stiegra, kas, protams, ļoti uzsvērti tika demonstrēts no vīramātes puses pie katra grūti sagremojamā kumosa. Beigu beigās atlikums tika neapēsts atstāts uz šķīvja. Mana neapmierinātība auga ar katru mirkli lielāka. Sāku ievērot, ka vecākajai meitai nemaz pie sirds neiet manis darinātās siltās čībiņas, kurām speciāli biju pirkusi īstu lauku dziju un jau novembrī sākusi tās pa vakariem adīt, izvēloties tautisku, krāsainu rakstu ornamentu. Viņa iztina dāvanu un tūlīt pat nolika malā, daudz vairāk pievēršoties citām, veikalā nopirktām lietiņām. Sadrūmu un jutos aizvainota. Un tad vēl vīrs! Vai tiešām vismaz šovakar viņš nevarēja iztikt bez šņabja glāzītes cilāšanas?! Varēja redzēt, ka viņš jūtas labi un omulīgi savu mīļo starpā, tāpēc, vairot jauko noskaņojumu ar nedaudz alkohola, viņam nešķita nekas peļams. Bet man nepatika!

Protams, kamēr viesi nebija aizgājuši, valdījos un smaidīju, priecājos par dāvanām un sirsnīgi atvadījos līdz nākamajai svētku reizei.

Emocijām vaļu lāvu vien tad, kad, vācot nost netīros traukus un uz grīdas izmētātos dāvanu papīrus, darīju to uzkrītoši skaļi un, pie sevis purpinādama, par to, ka varēja taču uzvesties kārtīgāk un savākt aiz sevis izmētātos atkritmus. Bet šajā brīdī varēju dusmoties tikai vienatnē, - bērni gulēja, un vīrs jau krāca mūsu kopējā gultā.

Vakars bija beidzies ar pilnīgi citu noskaņu. Kur bija palicis Ziemsvētku prieks? Kāpēc šobrīd, mazgājot traukus, knapi valdīju dusmu un aizvainojuma asaras? Mēģināju nomierināt sevi ar domu, ka viss vēl nav zaudēts. Rīt no rīta atkal dosimies uz baznīcu, uz pirmās Ziemsvētku lielās dienas dievkalpojumu, un, cerams, svētku noskaņa atjaunosies.

Agri no rīta, laicīgi, lai nenokavētu dievkaplojuma sākumu, sāku celt bērnus, kuri viens pēc otra sāka iebilst, ka dievkalpojumā esam taču bijuši jau vakar, un šodien, brīvdienā, viņi gribot palikt mājās un necelties tādā rīta agrumā. Labi, lai šoreiz tā notiek! Piekodināju pieskatīt vienam otru, atstāju vēl pēdējās instrukcijas par brokastīm, un devos modināt vīru. Viņš sāka aizbildināties, ka nejūtas īpaši labi, ka varam taču vienu reizi izlaist gājienu uz baznīcu. Šāda runa mani riktīgi sadusmoja. Negribēju vairs ne runāt, ne pierunāt, ne lūgties, ne mudināt. Sakniebtām lūpām saģērbos un devos laukā.

Dievkalpojuma laikā viss rūgtums nāca ārā nevaldāmās asarās. Raudāju par neizdevušajiem svētkiem, par to, ka visiem apkārt ir labi, bet es nezinu, kur likt savas vilšanās sāpes. Visi priecājas, bet es? Kad draudze dziedājā pēdējo dziesmu dievkalpojumā: “Ak, tu priecīga, ak, tu svētīga Ziemsvētku dieniņa..”, aiz sarūgtinājuma iekšēji spēju tikai vaidēt un nepatikā dusmoties.

Viss šis notikums risinājās pirms apmēram divdesdmit gadiem. Šajā laikā ir bijuši vairāki Ziemsvētki, Jaunais gads, Lieldienas un Vasarsvētki. Reizēm vilšanās par neesošu svētku prieku ir atgriezušās ar lielāku vai mazāku intensitāti. Tāpat ir bijuši neatbildēti jautājumi - kur ir mans svētku prieks? Kāpēc es to neizjūtu?

Bet ir viena lieta, ko ļoti pamazām, vēl ļoti vārgi esmu sākusi apjaust, - lielais svētku prieks nav meklējams sevī, savās izjūtās. Tas ir ārpus cilvēka, un Dievs to tiem, kas mācās viņa Svētā Gara skolā, ļauj pakāpeniski apjaust. Ne tā, ka tas būtu jau pilnīgs, galīgi satverts. Tas vēl ir kluss, ļoti kusls, bet vienlaikus īsts un nesatricināms prieks. Pat vairāk zināšanā, ne sajušanā. Zināšanā par to, ka majestātiskais Dievs ir kļuvis cilvēks, piedzimis kā cilvēkbērns. Kādēļ? Ar vienu mērķi, - lai glābtu mani. No nāves, no mūžīgas nāves. Lai man vairs nebūtu jābaidās no tā, ka es nomiršu, un nekā vairs nebūs. Pasaule turpināsies, cilvēki dzīvos, priecājies, smiesies, bet manis vairs nebūs, un pilnīgi nekā vairs nebūs. Lai man nevjadzētu baidīties, ka mani bērni norims, un nekā vairs nebūs. Lai es varētu zināt, ka mani grēki man ir piedoti, mana vīra grēki ir piedoti, un, paliekot pie Bētlemē dzimušā bērniņa, mēs stāvam Dieva priekšā kā tādi, par kuru vainu ir samaksāts. Lai es varu skaidri zināt, ka mana tēva miršana un šķiršanās no viņa nav uz mūžiem, ka es vēl satikšos ar viņu un savu, četrpadsmit dienu vecumā mirušo un septītajā dienā kristīto, mazmeitiņu. Jo ir viens, kas savā dievišķajā visvarenībā ir iemiesots cilvēkā, par ko pat eņģeļi mūs apskauž. Viņš Dieva Dēls, Jēzus Kristus, dzimis kā bērniņš no jaunavas Marijas. “Priecājies, priecājies, draudze!”