Izskatās, ka iedvesma šādai Saeimas komisijas domai aicināt uz sarunu kristīgo konfesiju pārstāvjus nākusi no arhibīskapa Jāņa Vanaga 18. novembra svētku uzrunas Rīgas Domā, kas lielā mērā bija veltīta tautas vienotības un saliedētības jautājumiem. Savā sprediķī viņš minēja piemēru no kinofilmas “Gladiators” ainas, kur Maksimus cīņas gaidās stāv arēnas vidū un saka saviem biedriem: “Lai arī kas nāktu pa tiem vārtiem, mums ir lielākas izredzes izdzīvot, ja darbosimies kopā.”

Kopā darbojoties, viņi izdzīvoja, bet vai mēs tā darbojamies, lai izdzīvotu, ja nu kādi draudi ienāktu “pa tiem vārtiem”?  Stāvoklis pasaulē nav vienkāršs. Cik nopietni mēs šobrīd esam apdraudēti, par to dzirdamas dažādas atziņas, bet, dzīvojot kaimiņos ar tādu neaprēķināmu un uz konfliktiem gatavu valsti kā Krievija, viss ir iespējams. Vai mēs kā sabiedrība esam pietiekami saliedēti, pietiekami vienoti, lai jebkādam apdraudējumam būtu gatavi? Pēc arhibīskapa vērtējuma, visa Rietumu pasaule, tajā skaitā arī Latvija, kļūst aizvien pretrunīgāka. “Nē, nevis kļūst – mēs to tādu padarām ar savām izvēlēm,” uzsvēra arhibīskaps.

Meklējot risinājumus, kas mazinātu pretrunas un veicinātu sabiedrības vienotību un stiprinātu kopības un piederības sajūtu Latvijas iedzīvotājos, konfesiju pārstāvji atgādināja, ka Rietumu kultūrai kopumā un konkrēti Eiropas kultūrai vienojošais virsvēstījums ir bijusi kristīgā ticība. Arī latviešu saliedēšanās un nācijas tapšanas pamatā ir bijusi kristīgā ticība. 18. gadsimta vidū ar Brāļu draudžu kustību tika dots spēcīgs impulss latviešu garīgajai un politiskajai attīstībai. Kristīgā ticība ir bijusi latviešu tautas vienojošais virsvēstījums, kāds nepieciešams, lai sabiedrībā veidotos kopīgi pieņēmumi, kopīga vienošanās. Ja tāda kopīga virsvēstījuma nav, tad ne saliedētība, ne kopīgs darbs nav iespējams.

Šodien kristīgās draudzes joprojām ir tās, kas glabā Rietumu kultūras virsvēstījumu un to kontekstualizē. Tāpēc konfesiju pārstāvji aicināja pārskatīt šobrīd valdošo nostāju par to, ka kristīgā ticība ir stingri privāta lieta, kas klusībā kopjama katra paša istabā un sirdī. Lai baznīcas resursu varētu efektīvi izmantot sabiedrības saliedēšanai, ir jāpalielina baznīcas iespēja savu vēstījumu izplatīt gan sabiedriskajos medijos, gan izglītības iestādēs. Izglītības sistēmai kopā ar baznīcu būtu jāstrādā pie tā, lai bērnos veidotu izpratni par to, ka ir lietas, kuras pašas par sevi pelna cieņu vai nosodījumu, tādējādi radot jaunajā paaudzē veselīgu, iekšēju atsaukšanos uz vienām un otrām.

Šobrīd ir izaugusi paaudze, kurai nav tikpat kā nekādu zināšanu ne par kristīgo ticību, ne par tās izcelsmi un vēsturi. Līdz ar to viņiem ir atņemta iespēja uztvert un izprast daudz ko no Rietumu kultūras vērtībām. Vēl joprojām mēs dzīvojam no kristīgā ētosa mantojuma, bet aizvien attālinoties no šiem avotiem, mūsu sabiedrībā vairojas pretrunas un kristīgā mantojuma svētība pamazām izplēn.

Sabiedrībai tiek piedāvātas idejas par katra cilvēka tiesībām izvēlēties savu identitāti neatkarīgi no kādiem virsvēstījumiem, bet, kā atzina konfesiju pārstāvji, tas likumsakarīgi novedīs pie vēl lielākas sadrumstalotības un apdraudēs mūsu valsts stabilitāti un pastāvēšanu nākotnē.