"Dieva Vārds saka, ka Dievs nemājo rokām darinātos tempļos, Viņš mājo mūsu sirdīs un tur, kur mēs savā starpā ticam, ka Viņš ir. Es toreiz bērnībā neiepazinu, kāds ir Dievs, tāpēc vēlāk augot es aizgāju prom,” tā savus ticības līkločus raidījumā iezīmē Madara.
Dievs Madarai agrā jaunībā bija pārtapis par visumu, enerģiju un augstāku spēku, līdz viņa sākusi meklēt Dievu pa īstam. “Dievs katrā no mums to ir ielicis, mēs negūsim pilnībā prieku un apmierinājumu, līdz neiesim un to neatradīsim. Kad ej no vienas mācības uz otru, rodas tāds kiš-miš. Es izgāju cauri dažādām mācībām, mācījos pie dziedniecēm, braucām uz svētvietām. Tagad tas vispār ir modē! Es gāju reiki mācīties pie vienas skolotājas, un jā, tur man mācīja, ka ir cilvēki, kas saņem tur savu dziedināšanu. Garīgie likumi darbojas, jā! Bērnībā ir zīlēts, un kad uzdodam jautājumu, kur iet mācīties, kurš mums var to pateikt? Nu astrologs, protams,” Madara smejas, stāstot par cilvēkiem, kas meklē vietās, kur neesot dievišķā gudrība. Velns taisa plaģiātu visam, ko Dievs ir devis. Madara brīdina, ka, pat ja saņem dziedināšanu no zīlniecēm, pēc kāda laika tā var atgriezties slimības un nelaimju veidā atpakaļ uz pašu vai citu ģimenes locekli.
“Aiz katras garīgās prakses stāv kāds gars. Tā ir teritorija, kur mums nevajadzētu spert savu kāju. Un es biju patiešām lielā purvā. Man patīk, kā viens mācītājs teicis, ka esat pietiekami gudri un nevis izmisuši, lai meklētu Dievu. Cilvēki lielākoties ir pietiekoši izmisuši, savus spēkus izsmēluši. Cilvēka spēks ir ierobežots un tas kādreiz beigsies. Es tur biju tajā brīdī! Tad es saucu uz Dievu. Gāju pa ielu un saucu uz Dievu, lai Viņš man atklāj, kā ir patiesībā. Man naktīs bija pat dēmoniski uzbrukumi, pat žņaugšanas. Es to garīgo pusi biju pietiekami iepazinusi no sliktākās puses. Tad saucu uz Dievu, teicu, vai nu Tu man atklājies vai es negribu vairs dzīvot,” stāsta Madara par brīdi, ko piedzīvojusi 25 gadu vecumā.
Viņa atceras – Dievs atbildēja! Saņēmusi telefonzvanu no kāda ticīgā, kurš tā arī esot teicis – Dievs man teica, ka man tev jāpastāsta evaņģēlijs! Madara vēl atceras, ka dienā, kad saņēmusi zvanu, aizmetusi prom savu pierakstu kladīti ar dažādiem simboliem, jo sapratusi, ka tie tāpat nelīdzot. “Kad mēs atmetam visu un saucam uz Dievu, Viņš vienmēr atbild! Arī man tajā dienā kāds pasludināja evaņģēliju. Lai arī garīgās mācības mūs padara ļoti lepnus, es toreiz viņam izkratīju sirdi un pastāstīju visu, kas notiek manā dzīvē. Man šis puisis atklāti norādīja, ka es esmu ar velna darbiem aizrāvusies, ka tās lietas, kas ir manā dzīvē nav no Dieva. Tas mani satricināja visvairāk, jo biju ticējusi, ka tās ir no Dieva. Es biju pietiekami izmisusi, biju dziļā depresijā. Es pie viņa teiktā ķēros kā pie pēdējā salmiņa. Es pieņēmu Jēzu Kristu un prasīju viņam – kas man tagad jādara tālāk?” Madara paklausījusi ieteikumiem un atbrīvojusies no grāmatām, svārstiņiem, kristāliem, kas līdz šim devis viņai drošības sajūtu. Nākamajā dienā Madara devusies uz mājas grupu, kur burtiski sajutusi Svēto garu un sapratusi, ka ir grēkojusi, un tas esot jānožēlo. “Apzinājos, ka bez Dieva es nevaru vairāk tālāk virzīties. Dievs mani pārliecināja par grēku. Viņš to dara mīlestībā un tev nav jāstaigā atlikušo mūžu kaunā un vainas sajūtā. Viņš to vēlas paņemt visu nost no tevis. Es sāku lasīt Bībeli. Vai es visu sapratu? Nē, bet es turpināju lasīt. Saka, ka Bībele esot vienīgā grāmata, kura ir jālasa kopā ar tās Autoru,” tā Madara.
