Lidija Doroņina-Lasmane: "Es negribu kritizēt to laiku, bet tas bija briesmīgs. Mēs nebijām saimnieki savā zemē, bet nekas mani nespēja pārvērst par krievu vai jebkādas citas tautības cilvēku. Dievs jau visus mūs ir radījis no vienām asinīm, bet katram cilvēkam devis savu vietu, kur dzīvot un Viņam kalpot. Un tā kā es apzinos, ka biju piedzimusi Latvijā, un man dota mana latviešu valoda, un nevienu citu es arī tik labi neprotu, tāpēc es vienkārši mīlu savu zemi un Savu Radītāju. Man kā bērnam bija ļoti žēl, ka toreiz mana zeme mums tika atņemta. Sapratu, ka tā ir tāda netaisnība, jo es biju piedzimusi šajā zemē un citu nepazinu.

Ceļos nemetāmies

Tas bija vienkārši šausmīgs laiks, kuru mēs izdzīvojām. Mēs tikām no savām vietām izdzīti ārā, un mūsu dzīvokļos ienāca citi. Kā raksta viens igauņu autors, un mums tā bija visiem tik līdzīgi, ka kamēr mūsu cilvēkus veda prom,  šurp nāca ģimenes, kuras nekad nebija Latviju redzējušas. Un tad mūsu dārzos nosēdināja kādas tadžiku ģimenes, kuras apsēdās uz paklāja un izklāja savu tēju dzert un gaidīja, kamēr mūs izvedīs no mājām ārā. Tā tas principā notika visur.

Tie, kas esam dzīvi palikuši, tos Dievs izvedis cauri visiem apcietinājumiem, cietumiem. 

Es tiku apcietināta trīs reizes. Pirmā reizē par pretošanos, tad bijām lieli bari kopā ar visiem leģionāriem, izsūtāmajiem. Es atceros, kā savā pirmajā apcietinājumā biju kopā ar Kurzemas partizāņiem un partizāņu atbalstītājiem. Mēs toreiz bijām kā bandīti un bandītu atbalstītāji.

Pēc tās lielās partizāņu tiesas, mēs Centrālcietumā, milzīgi lielā kamerā, kopā bijām 90 sievas. Arī inteliģence, Mūzikas skolotāji no Ventspils mūzikas skolas, arī Kurzemes saimnieces, ar kurām pārrunājām, kas gan notiek ar mājām, lopiņiem, kas gan šodien slauc manu mīļo gotiņu Straumīti? Man bija tāda gotiņa Venta, kas vienmēr man nāca pretī un mani pazina. Sievietes runāja par saviem lopiņiem kā par saviem bērniem, runāja par savām mājām un sakņu dārziņiem, kas gan tajos tiek dēstīts? Mēs tajā kamerā pēc tiesas bijām kopā septiņus mēnešus. Svētdienas rītos Ventspils mūzikas skolotāja Hermīne noturēja dievkalpojumus, jo viņa visas dziesmas bija spēlējusi un zināja vārdus no galvas. Mēs tā paklusām dziedājām.

Tad lielākā daļa aizgājām uz etapu - no lielās kameras uz dzelzceļa pieturu, un gaidījām vilcienu. Mums lika mesties uz ceļiem. Mēs ietiepāmies, saķērāmies elkoņos un to nedarījām. Vīriešus viņi tomēr bija dabūjuši uz ceļiem. Sardzei tā bija vieglāk, lai redzētu, ka kāds neaizbēg. Mums tas prātā neienāca, mēs vienkārši bijām lepnas un negribējām ceļos mesties. Tas man no jaunības spilgti prātā palicis. Tas bija līdz tam, kamēr mēs izklīdām pasaulē. Cits atgriezās, cits nē.

Mani jau neviens negribēja īpaši pieņemt, kad atnācu atpakaļ no turienes. Māja, kurā tik laimīga pagāja mana bērnība, vairs nebija, jo tā piederēja kolhozam, un tajā iekšā jau bija sveši cilvēki. Es uz Pāvilostu pie savas mammas nemaz nedrīkstēju aizbraukt. Man vajadzēja vīzu dabūt, lai tiktu Pāvilostā iekšā, jo pēc mana pirmā apcietinājuma tā man bija aizliegtā zona. Daudzi cilvēki  baidījās no mums, kas atgriezāmies mājās no izsūtījuma un kas bijām sava soda atsēdētāji. 

Lai arī bija tādas izvešanas, kad cilvēkus vienkārši noķēra uz ielas un sadzina vilcienā, nevienam neko nejautājot un tas notika bez tiesas. Es biju tiesāta, bet tur bija cilvēki bez tiesas. Bet arī viņus, kad atgriezās mājās, neviens negribēja redzēt. Visi bija jau kaut kā iekārtojušies, un no mums laikam bija bail. 

Kalpošana "Pakāpienos"

Bet bija arī draugi, un Viljams (Šulcs, misijas "Pakāpieni" vadītājs) bija sagaidītāju vidū, kad es atnācu no sava pēdējā izsūtījuma. Tad es priecājos arī par to, ko Viljams darīja. Un tā mēs vienkārši sapratāmies, vienu darbu darot. Viljams rūpējās par bērniem, par bērniem invalīdiem. Viņš ķērās faktiski pie tā grūtākā darba, kas nu Latvijā tobrīd bija. Atnākot no lēģera tajā laikā visi bērnu nami bija pilni. Arī bija invalīdu nami pilni ar kara laikā sakropļotajiem cilvēkiem, kuri bija bez kājām, bez rokām. Uz ielas varēja ieraudzīt arī cilvēku, kurš ar savu rumpīti sēž uz dēlīša bez kājām un brauc pa ielu, saņemdams to, ko katrs viņam pamet. Tie skati bija vienkārši šausmīgi. Un kādi bija tie pilnie bērnu nami! Viljams ķērās uzreiz pie palīdzības organizēšanas. Toreiz bija doma par “Pakāpieniem” kā kristīgu žurnālu, jo tas viss bija aizmirsts. 

Tomēr, ko varējām darīt? Bijām izdzīti no mājām. Es piederēju pie buržujiem, budžiem, iznīcināmo šķiras. Kolhozā mani neviens nepieņēma. Kad es metos palīgā Viljamam žurnālu taisīt, mums nebija papīra. Vienam krievu baptistam, kas dzīvoja Latvijā, bija iespēja caur Maskavas draugiem to dabūt. Un es ar smago mašīnu braucu uz Maskavu pakaļ tam papīram. Tā bija man pirmā palīdzība Viljamam. 

Jā, un mēs ar to papīru vēl padalījāmies ar avīzi “Atmoda”.  Un jauns žurnālists, kurš vēl tikai studēja un strādāja avīzē “Padomju jaunatne” – Arnis Šablovskis vēl Lietuvas pagrīdē palīdzēja nodrukāt pašu pirmo mūsu numuru. Tas bija iesākums, lai arī tādu skaistu žurnālu, kādu mēs to gribējām redzēt, par mūsu naudiņu nebija iespējams dabūt, jo bijām nabagi. Bet tā mēs visi tur satikāmies - pie šīs sasistās siles.

Kad palika 18 gadi, jaunieši sasēja savu pauniņu, viņiem katram iedeva, man liekas, – 10 rubļus un palaida pasaulē, lai iet uz to pagastu, no kura paņemts. Bet tam pagastam nebija neviena dzīvokļa, ko viņam iedot. Tikai piedāvāja graustus, kuri jāremontē. Tā mēs mēģinājām glābt tās meitenes, kuras kāds pieņēma un sasildīja, un tad viņām radās bērniņš no šī siltuma, bet viņām nebija, kur iet. Es lūdzu Dievu, lai Viņš dod meitenēm to, ko viņām vajadzēja, jo es nezināju, ko dot, kad viņas bija tādā izmisumā.

Tikai pienu un mīlestību

Zināju, ka Dievs nevienu izmisumā neatstāj. Viņš mani nav tur atstājis. Kā tad izskatās tas sauktais auglis, ko vēl neuzskata par bērnu? To jau var redzēt. Tagad ir dažādas iespējas to redzēt. Mums zinātne jau ļauj redzēt un dzirdēt sirdspukstus. Mēs varam viņu jau redzēt kā dzīvību un tad mums jāizlemj, vai es viņu nokaušu vai nē. 

Ārsti var pateikt varbūt mammas iespējas dzemdēt vai arī atrast kādu attaisnojumu, kā mātes slimības. Bet dzīvam bērnam jau ir iespējams saklausīt viņa sirdspukstus un just viņu kā dzīvībiņu savā miesā un just kā savu miesas augli. Līdzīgi kā Marija sajuta Jēzu. Ja Marija būtu Viņu nogalinājusi, kas tad būtu?

Bērnam vajag tikai mammas pienu un mīlestību. Neko vairāk viņam nevajag. Vai mums ir tiesības viņu nokaut? Mēs to darām, bet neviens nesoda to, kas to abortu iztaisījis, ne arī to, kas to pieļāvis. Tā ir izvēle. Noziedzniekam ir izvēle.

Kāpēc tā notiek, ka, skaidri apzinādamies, ko darām, mēs to darām? Ja gribam laikam vairāk saprast, mums ir Dievam tas jājautā. Ja mēs Viņam kalpojam, tad mēs nenogalinām. Dievam kalpojot, otru mēs nenogalināsim. To var izdarīt tikai Dievu nezinošs un atmetis cilvēks. Ja Dievs ir dzīvības devējs, nogalinātājs ir sātans. Tas ir pretējais spēks, kurš arī ir milzīgs spēks. Dzīvību sūta Dievs, mēs to pieņemam vai nepieņemam. Dievs ir mīlestība. Mīlestība iet cauri visiem mūriem un šķēršļiem. Viņš mums atgriež atpakaļ to, ko Viņš mums bija devis, bet ko paši bijām saminuši savā lepnumā. Ja Dievs mums iedod drusku vairāk, nekā mums vajag, mēs paliekam lepni un sākam dāvanas kājām mīt.

Es jau neesmu tikai tāda cēlā Lidija, kas ir apbalvota. Pajautājiet mūsu Tēvam, kāda es esmu, jo Viņš zina vislabāk, cik man to piedoto grēku. Arī domas par abortu un varbūt pat vēlēšanos izdarīt to abortu. Paldies Dievam, ka es to neesmu izdarījusi! 

Man ir grūti pateikt, kāpēc aborti šodien notiek tik šausmīgos apmēros. Dievs ir radījis visus no vienām asinīm un katram devis tikai savu vietu pasaulē, kur dzīvot un Viņam kalpot. Bet mēs to nedarām. Mēs labāk pieņemam to, kas mums vairāk sola. Ja mums būtu jāizvēlas pusdienās Dieva dotā glāze ūdens vai sātana dotā paplāte ar visādiem labumiem. Ko jūs izvēlētos?"

Pilnu latviešu disidentes Lidijas Doroņinas-Lasmanes līdzdalīto stāstu klausieties Latvijas Kristīgā radio raidījuma "Esmu dzīvs" arhīvā.