Inkulturācija
Baznīcas iesaistīšanās tautu kultūrā iezīmē visu tās vēstures gaitu, sākot ar tās pašiem pirmsākumiem. Kristus iemiesošanās bija konkrēts, vēsturisks notikums laikā, telpā un arī kultūrā: «Un Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums.» (Jņ 1,14)
Iemiesojoties Kristus sevi uzticēja cilvēkiem, kas dzīvoja konkrētos sociālos un kultūras apstākļos. Varētu teikt, ka Jēzus bija Dieva vārda «inkulturācija». Sludinot
Labo Vēsti, Jēzus izmantoja jūdu kultūru, tajā valdošās vērtības, tradīcijas, simbolus, jo tas bija veids, kā savu vēsti padarīt saprotamu un vienkārši uztveramu. Šo Evaņģēlija sludināšanas veidu tālāk turpināja apustuļi, un tas tika nodots visiem Jēzus sekotājiem, tātad – arī mums.
Termins «inkulturācija» katoliskajā Baznīcā ir ticis ieviests, pateicoties jezuītiem.
Spāņu basku priesteris Pedro Arupe SJ norādīja uz jēdziena saistību ar sadraudzības
aktivitātēm, to pamatojot ar sadraudzības attieksmi pret kultūru gadsimtu gaitā:
«Inkulturācija ir kristieša dzīves un kristīgās vēsts iemiesošanās kādā kultūrā tādā
veidā, ka šī pieredze tiek izteikta ne tikai saistībā ar kultūru, bet tā kļūst par jaunu iedvesmu principu un vadošo, vienojošo spēku, kas maina un rada kultūru no jauna.»
Atjaunojot savu skatienu un attieksmi pret jau ierastām un pierastām lietām, varam
atklāt to dziļo nozīmi, kas palīdz svinēt tos pašus svētkus, bet tajā pašā laikā – citus.
Sv. Jāņa Kristītāja svētki
Kādā tikšanās reizē ar jauniešiem draudzes prāvestam tika uzdots jautājums: «Kādēļ Jāņus svin tieši 24. jūnijā?» Prāvestu, neskatoties uz pietiekami lielo pieredzi, šis jautājums pārsteidza. Nevis nezināšanas dēļ, bet tādēļ, ka, dzīvojot un kalpojot kā priesterim, tā bija parasta lieta 24. jūnijā svinēt Sv. Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu.
Apdomājies un atguvies no pārsteiguma, priesteris salika visu pa plauktiņiem gan sev, gan jauniešiem. Svarīgi bija atcerēties Svētajos Rakstos aprakstītos notikumus
pestīšanas plānā. Kunga Pasludināšanas svētki tiek svinēti deviņus mēnešus pirms
Ziemassvētkiem – Kristus dzimšanas svētkiem, t. i., 25. martā. Svētajos Rakstos
teikts, ka pēc pasludināšanas Marija devās pie savas radinieces, kura bija sestajā
grūtniecības mēnesī un gaidīja Kristus priekšgājēju – Sv. Jāni Kristītāju. No 25. marta līdz Jāņu dienai 24. jūnijā ir trīs mēneši, kas normālā dzīves ritmā ir nepieciešami bērna attīstībai mātes miesās.
Latvijā ir vairākas draudzes, kas veltītas Jāņa Kristītāja godam. Taču labi zinām, ka
iepriekšējā nakts, kas ir īsākā visā gadā, tiek svinēta ar ugunskuru dedzināšanu, alus
dzeršanu, siera ēšanu un šašliku cepšanu, ko esam jau pieņēmuši par tautas tradīciju (tautas dziesmu dziedāšanu nepieminam, jo daudzviet šīs dziesmas ir aizvietotas ar popkultūras pienesumu).
Šos svētkus vajag svinēt, jo tiem ir sava nozīme pestīšanas darba apcerēšanā. Tajos
svinam, kā iepriekš teikts, Kristus priekšgājēja dzimšanu. Sv. Jānis nāca pasaulē, lai
liecinātu par Kristu, lai Viņu atklātu tautai, lai sagatavotu tautu Viņa atnākšanai.
Tomēr daudz svarīgāk ir saprast: kā šos svētkus svinēt? Vai tikai ar ugunskuru, alu,
sieru, šašliku un šausminošu statistiku par nelaimes gadījumiem svētku dienās? Vai varbūt ar zaudētajām autovadītāju apliecībām par braukšanu alkohola reibumā? Vai
tomēr tikai ar baznīcas apmeklēšanu un piedalīšanos tās rituālos?
Simbolu nozīme
Ticīgiem cilvēkiem svarīga ir piedalīšanās dievkalpojumos un Sv. Jāņa Kristītāja
veikuma apdomāšana pestīšanas plānā. Taču nevaram teikt, ka šī otra puse ir absolūts ļaunums, kas kristīgam cilvēkam ir pilnīgi nepieņemams un noraidāms. Uguns Baznīcā ir Kristus gaismas simbols, un tā  mums atgādina, ka Viņš ir nedziestošā Gaisma. Šai sakarā varētu lasīt Sv. Jāņa evaņģēlija prologu (Jņ 1,6–9), kur ir runa par Jāni Kristītāju un Kristu. Ēdiens un dzēriens šeit var būt pateicība par Dieva dāvanām, kuras jāmācās pieņemt ar pateicību un mēru. Kā jebkuros, arī šajos svētkos, lai tie nepārvērstos par vēdera svētkiem, der atcerēties Vecā Stendera pantiņu: «Ēd ar sātu, dzer ar prātu, dzīvo dzīvi akurātu.»
Tādēļ vēlamies aicināt ticīgos, kas svin šos svētkus, dot tiem jaunu nozīmi. Tos svinēt kā mūsu pestīšanas darba veikumu, neizslēdzot arī zīmes, kas nāk no mūsu senču laikiem un tradīcijām.
Pasaka 
Rakstniece Dace Priede krājumā «Manas dienas grāmata» ievietojusi pasakas lieliem un maziem, kas veidotas kā sarunas ar Dievu. 24. jūnijā tur varam lasīt pasaku, kas palīdz izprast, kā kristietim visas lietas nāk par labu, pat Jāņi.
– Tēvs, vai Jāņus svinēt ir slikti? – Cilvēks pavisam negaidīti vērsās pie Dieva.
– Tas atkarīgs no tā, ko tu saproti ar vārdu «Jāņi» un vārdu «svinēšana».
– Nu… Jāņi ir… vasaras saulgrieži, – Cilvēks mazliet samulsa.
– Un ko tu tad taisies darīt? – Tēvs saprata viņa minstināšanos.
– Ēdīšu sieru, alu iedzeršu…
– Un vēl?
– Kurināšu ugunskuru.
– Un vēl?
– Uzpīšu sev un sievai vainagu, mazgāšu muti rīta rasā, skatīšos, kā saule lec.
–  Tad dari tā.
– Bet kaimiņš teica, ka tā nedrīkst, ka Jāņi esot pagānu svētki, ka es pielūdzot pagānu
dievus. Es esot atkritējs.
– Vai tad tu tos pielūdz? – jautāja Tēvs.
– Tā kā Tevi, ne, – Cilvēks pasmaidīja. – Ir tautas dziesmas no maniem senčiem, tās
gan dziedu.
– Dziedi. Es pats tevi ieliku šajā tautā, ne citā. Tev nav jākaunas no savas tautas. Vai
tu ko ziedo Jānim?
– Vai tad kas jāziedo? – jautāja Cilvēks un atcerējās: – Ak jā, es kaimiņu Jānim lieku
galvā ozolzaru vainagu un prasu sieru.
– Vai tu pielūdz savu kaimiņu?
– Nē, kur nu! Par ko šo pielūgt? Kaimiņš taču, – Cilvēks iesmējās.
– Vai tu pielūdz sauli?
– Es pateicos Tev, ka man šī saule ir.
– Vai tu pielūdz zemi?
– Nē, es pateicos Tev, ka man šī zeme ir, ka tā dod augļus.
– Vai tu pielūdz debesis?
– Nē, bet tur esi Tu! Vai man vajag tās pielūgt tāpat kā Tevi?

– Nē.
– Man teica, ka kurināt ugunskuru ir slikti, – Cilvēks piebilda.
– Es pats devu tev uguni. Viss, ko Es tev devu, ir labs. Uguns tev palīdz sagaidīt sauli.
– Tēvs, cik tu esi gudrs! Tātad es drīkstu! – Cilvēks iepriecināts iesaucās bērnišķīgā
priekā.
– Drīksti! – Dievs pasmaidīja. Viņš vienkārši nevarēja nepasmaidīt.
– Un ko man teikt tam, kurš nāks mani bārt un manu ugunskuru izmīdīt?
– Neļaujies! Saki, ka tam, kurš Dievu mīl, visas lietas nāk par labu! Pat Jāņi.