Zane Biķe: “Es biju stāvoklī. Kādas pāris nedēļas iepriekš biju lūgusi par gaidāmo bērniņu. Es saņēmu ļoti spēcīgu redzējumu – mans bērniņš sēž Jēzum uz pleciem un smejas, un arī Jēzus smejas; viņi droši iet cauri tumšai vietai, un tur tā kā ar tādām ķetnām,  zālēm vai rokām mēģina ķerstīt tāds kā ļaunuma spēks. Bet viņi nebēdājas, viņi smejas un iet cauri. Es to saņēmu kā stiprinājumu par gaidāmo bērniņu un nolēmu, ka viss ir kārtībā. Redzējums bija tik spēcīgs, ka uzreiz nolēmu, ka to gleznošu. Es uzgleznoju visu izņemot sejas, jo bija maza nianse, -  bērniņa seja bija precīza mana dēla Raivo seja, Raivo, kuram tajā laikā viss bija ļoti labi, kuram bija gads un seši mēneši, viņš neslimoja, viņam viss bija kārtībā. Es nodomāju, ka varbūt mazais bērniņš būs ļoti līdzīgs Raivo. Domāju, ka Dievs rāda laiku uz priekšu, kad viss būs ļoti labi. 

Tā bija Zaļā Ceturtdiena, kad es biju atbraukusi no gleznošanas. Bija skaista pavasara diena, ārā spīdēja saule. Mēs ar Raivo pie rociņas staigājām ap māju un brīnišķīgi pavadījām dienu. Tad es ieskrēju mājās uzsildīt ēdienu un atstāju Raivo turpat pie mājas, pie smilšu kastes, paspēlēties. Turpat blakus, dažu soļu attālumā pie mājas, strādāja arī mans vīrs Jānis. Pēc nepilnām 15 minūtēm gāju saukt viņus pusdienās, bet Raivo nekur nebija. Es sajutu, ka ir noticis kaut kas nelāgs. Uzreiz metāmies viņu meklēt, bet nekur nevarējām atrast. Pēc otrreizējas meklēšanas Jānis viņu izvilka no upes. 

Raivo bija nedzīvs, zils, piepūties. Izsaucām ātro palīdzību. Sākām elpināšanu, mēģinājām viņu atdzīvināt aptuveni pusstundu, līdz ieradās ātrā palīdzība. Viņi konstatēja, ka nav sirdsdarbības un turpināja atdzīvināšanas darbības aptuveni pusotru stundu. Pusotra stunda bez sirdsdarbības…. zināms, ka pat dažas minūtes bez skābekļa smadzenēs izraisa neatgriezeniskus bojājumus. Tas laiks, kamēr mēs gaidījām, bija smags. Mani pārņēma milzīgs miers, bet tas bija mokošs, jo gribējās raudāt, brēkt. Šī bija īstā reize, kad bļaut uz Dievu, saukt un lūgties, jo vēl taču viss nebija zaudēts. Ārsti vēl turpināja strādāt. Un mēs aizsūtījām lūgšanu vajadzību draudzei. Sāka pienākt ziņas, ka par mums lūdz. Tas it kā iepūta jaunu spēku burās un mēs turpinājām lūgt. Man tas bija kā gaidīt, vai būs Lācars, kas tika izsaukts no nāves un pilnībā dziedināts, vai arī Tiesnesis (Dievs) lems spriedumu – nāve. Dzīvība vai nāve manam bērniņam. Tā mēs gaidījām un pēc vairāk nekā divām stundām bija Tiesneša lēmums – dzīvība! Manā sirdī tas bija kā Lācars un es uzreiz sapratu, ka Dievs viņu dziedinās, te ir Lācars. Es priecīgi aizskrēju pēc kurpītēm un jaciņas. Domāju, - nu droši vien pāris dienas jau paliksim slimnīcā. 

Kad aizbraucām uz slimnīcu, ārsti pārbaudīja Raivo un secināja - ar dzīvību nesavienojams stāvoklis. Viņš tika ievests mākslīgajā komā. Tā bija Lielā Piektdiena. Mēs braucām pie Raivo un abi ar Jāni uz maiņām lūdzām par viņu, svaidījām ar eļļu, meklējām, kur varētu būt vieta kādam nāves garam, kas varēja piekļūt Raivo. Meklējām,  kur ir mūsu grēki, senču grēki, nožēlojām tos un lasījām Dieva Vārdu. Jānis iestājās gavēnī uz kādām septiņām dienām. Es Garā lūdzu Dievu, Garā dziedāju un saņēmu no Dieva ļoti skaidru apstiprinājumu, ka Dievs viņu dziedinās. Ārstiem teicu, ka ticu, ka dēliņš tiks pilnībā dziedināts. Mēs cīnījāmies ar vārda spēku, regulāri pasludinājām un anulējām visas ļaunās prognozes, kuras ārsti bija domājuši vai ar vārdiem izteikuši, jo Raivo tur gulēja un vārdiem bija spēks. Tas, ko par viņu teica, tam bija spēks. Mēs to visu grāvām, visas negatīvās prognozes. Es lūdzu, lai ārsti man nesaka, kā būs, bet, lai viņi saka - kā ir. Kādā reizē ārsts teica, ka nav kaut kas labi ar plaušām, kaut kas nestrādā tā, kā vajag. Mēs bijām komanda - ārsts strādāja savā frontē un mēs – garīgajā. Es pateicos, uzliku rokas uz Raivo un lūdzu par dziedināšanu. Patiešām ar plaušām palika labāk. Jautāju ārstam – par ko tagad lūgt? Tagad - par smadzenēm. Tas bija galvenais, par ko ārsti satraucās. Viens ir dzīvība, bet otrs - dzīves kvalitāte. 

Es ļoti skaidri atceros, ka, braucot uz slimnīcu, pašā sākumā, man bija jāizvēlas, uz ko es paļaušos - vai uz medicīnu, vai pirmo reizi dzīvē visu sava bērna dzīvību, visu likšu ticībā, paļaušos tikai uz Dievu, tikai uz Viņu.  Tā kā es nāku no ārstu ģimenes, šī garīgā nostāja, droši vien, bija īpaša un pirmajā brīdī viņiem pat nepateicu par notikušo. Es būtu varējusi izkārtot labākos ārstus un vēl kaut ko, bet Dievs mums jau bija devis labākos ārstus. Man pat neinteresēja nekas, kas bija saistīts ar medicīnu un fizioloģiju, un ar šo redzamo realitāti. Ja Lācars, kurš trīs dienas gulēja kapā un jau smirdēja, brīdī, kad Jēzus viņu izsauca ārā, varēja būt pilnībā vesels, ja viņam tā varēja notikt, tad kas gan Dievam ir Raivo gadījums?! 

Tad pienāca Klusā Sestdiena. Mēs turpinājām lūgt un slavēt Dievu. Dievs turpināja atklāt, ka dziedinās Raivo. Tuvojās svētdiena, Lieldienas, Kristus Augšāmcelšanās diena. Bija zināms, ka ārsti atvienos Raivo no mākslīgās komas un tad atklāsies, vai viņš spēs dzīvot vai nespēs, un kāds būs viņa stāvoklis. Svētdienas rītā viņš tika atvienots no sistēmām, tika modināts no komas. Ārsts teica, lai es priecājos, ja viņš vispār būs spējīgs raudāt, jo, visticamāk, viņš būs kā dārzenis. Mēs atbraucām uz slimnīcu un pirmais, ko es redzēju, - Raivo mani ieraudzīja un sāka raudāt. Viņš trīs reizes teica – mamma! Ārsti nevarēja noticēt, - kā tā var būt?! Visi rādītāji bija augšā. Neticami labi rezultāti analīzēm! Neticami labs stāvoklis! Viņš tika atvienots no visām sistēmām. Tie bija Augšāmcelšanās svētki, ko mēs izdzīvojām līdz kaulam, bet tas vēl nebija viss. Raivo vēl nekustējās, viņš nevarēja pakustināt ne rokas, ne kājas. Mūs nosūtīja uz neiroloģijas nodaļu, kur mēs vienkārši gaidījām dziedināšanu. Raivo nekustējās, bet ārsti brīnījās, ka viņš spēja pasmieties, kad viņu kutināja, ka viņam bija adekvāta reakcija, kaut arī viņš fiziski nespēja kustēties.
 
Tā bija laikam ceturtdiena. Es atceros, ka no rīta bija atnācis fizioterapeits, kurš kustināja Raivo rokas un kājas, kas ļengani karājās un nekustējās. Biju saņēmusi īsziņā jautājumu, kā mums ejot, uz ko es atbildēju, ka stiprināmies, bet īpaša progresa nebija. Es aizgāju atpūsties un Jānis pārņēma Raivo pieskatīšanu. Kad es pēc trim stundām atgriezos, Jānis man rādīja video, kurā viņš bija paņēmis Raivo pie rokas un viņi abi gāja pa koridoru. Es nespēju tam noticēt. Tas tiešām bija noticis. Visa draudze lūdza un Dievs bija aizdedzinājis draudzi ne tikai Latvijā, kur mums pienāca ziņas, šķiet, no visām konfesijām, pat no sieviešu klostera, bet ziņas nāca arī no ārzemēm. 

Nāca ziņas arī no vecākiem, kuri liecināja, ka pirmo reizi redzēja, kā viņu bērni lūdza Dievu raudot. Dievs bija burtiski sažņaudzis Kristus miesu cerībā un ticībā, ka var notikt brīnums. Un te tas bija. Ārsti skrēja skatīties, filmēt, sauca to par Lieldienu brīnumu, izsludināja visā slimnīcā - ārstu iekšējā tīklā - pateicību ārstiem un ziņoja, ka ir noticis milzīgs Lieldienu brīnums. Man teica, ka ārsti, kuri bija atnākuši atpakaļ uz darbu pēc Lieldienu brīvdienām, klusējot, jo viņiem būtu jāsaka - tas ir Dievs, bet viņi negribēja to teikt, tāpēc viņi klusēja un pārdomāja dzīvi. Tas bija kaut kas brīnumains! 

Raivo šodien ir pilnīgi vesels, viņam nav bijuši murgi, kā prognozēja, viņam nav bijušas nekādas lēkmes, viņš ir pilnīgi vesels. Raivo slimnīcā pat iemācījās jaunus vārdiņus. Slimnīcā mēs bijām nepilnas divas nedēļas. Dievam ir spēks pamodināt mirušo, Viņam ir spēks dziedināt slimo, Viņš ir dzīvs vēl aizvien šodien. Slava Dievam par to! Mēs esam pateicīgi un turpināsim sekot Dievam. Raivo mīl Dievu un seko Viņam. Mēs izbaudām katru dienu kopā ar Dievu un veseliem bērniem. Slava Dievam!”

Klausies liecības "Youtube" kanālā vai arī katru rītu saņem audio liecību savā telefonā:
https://chat.whatsapp.com/D4mDm33OnSoBtB1fQxDFvo.

Ģertrūdes draudze aicina ikvienu, neatkarīgi no draudzes vai konfesijas, ierakstīt savu audio liecību telefonā, izmantojot balss ieraksta aplikāciju, un nosūtīt to uz e-pastu . Var arī iesūtīt vairākus stāstus un sadalīt tos atsevišķos balss ierakstos. Plašāka informācija interneta vietnē gertrude.lv.