Pirmā un svarīgākā ir tā, ka Dievs ir. Tas nozīmē – pat, ja pasaulē šobrīd absurda teātris rit pilnā sparā, kad asiņainu diktatoru un iedomīgu narcisu patvaļa sit augstu vilni, bet viņu bezkaunība un absurdie lēmumi mulsina, lai atceramies – Dievs ir. Tas nozīmē – lai kas arī plosītos pasaulē, Dievam visās lietās ir pēdējais vārds. Viņš to ir pateicis mūžībā un neskaitāmas reizes izpaudis vēsturē – gan mūsu tautas, gan pasaules vēsturē, parādot, ka asiņainie diktatori, kuru priekšā tautas dreb, Viņa priekšā ir tikai pīšļi. Viņš ir jēgpilnas kārtības un taisnīga miera Dievs. Dievs ir pasaules Lielais Stāsts.
Mēs bērniem pirms gulētiešanas stāstam pasakas. Pašaprotami, tās ir ar labām beigām, jo vēlamies, lai mūsu jaunā atvase aiziet miedziņā ar vēsti par pasauli kā labu. Mēs vēlamies, lai bērns iemācās, ka sākotnējā, iedibinātā, principiālā kārtība ir tā, ka pasaulē ir Labais, un labais vienmēr uzvar. Vienmēr. Jo pasaule ir veidota uz Labā pirmsākumiem, principiem, vērtībām.
Mūsu Rietumu civilizācijas pamatvēsts – Bībele saka: Dievs radīja pasauli un redzēja to labu esam. (1 Moz 1, 25) Ne tikai ar nozīmi, ka tā ir izdevusies saskaņā ar iecerēto nodomu, bet arī, ka labais ir sākotnējs, ka tam jāvalda, ka tas ir no Dieva. Tātad, - tā darbībai ir dievišķa autorizācija, nepārejoša svētība. Labajam piemīt dievišķs spēks, kas beigu beigās uzvar negāciju, ļaunumu. Jā, kādreiz pēc ilgstošas, sūras cīņas, bet uzvar. Vienmēr.
Jo Labais un ļaunais nav līdzvērtīgi. Labais ir sākotnēji no Dieva, bet ļaunais ir tikai novirze, vistiešākajā nozīmē – atkritums. Tādēļ ar ļaunumu nav iespējamas diskusijas – ar to nav iespējams vienoties un to nevar pārveidot.
Dieva reakcija uz ļaunuma manifestāciju bija: Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu. (1 Moz 3, 15)
Dieva izteiktais spriedums čūskai nav hipotētisks, “varbūt”, “iespējams”, bet sievas dzimums, t.i., cilvēks ļaunuma čūskai “satrieks galvu“. Tas nenovēršami notiks.
Jaunajā derībā redzam šī pravietojuma piepildījumu. Kristus par savu uzdevumu, misiju saka: Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. (Mt 10, 34) Zobenu – pret ļaunumu: Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus. (1 Jņ 3, 8). Kristus nav reliģisks pacifists, kas ar visiem būtu “pa labam.”
Pēc augšāmcelšanās Debesbraukšanas dienā, Kristus teica mācekļiem: Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. (Jņ 14, 27). Kristus miers ir miers pēc cīņas, kas beigusies ar uzvaru. Vienīgais Dievam pieņemais miers ir tāds, kas iestājas pēc ļaunuma pilnīgas sakāves.
Cīņa pret ļaunumu ir izcīnīta un uzvarēta augstākajā – mūžības sprieduma līmenī. Un Kristus uzvara nozīmē – labajam, cilvēcei un cilvēcībai būt.
Kristus mums ir atstājis arī rīcības paraugu, kam sekot. Viņš to visu jau ir piedzīvojis – gan kārdinājumu tuksnesī ar velnu par kaut ko vienoties, gan to, ka mācekļi, tuvākie sabiedrotie, Viņu atstāja – Jūda nodeva, Pēteris aizliedza, pārējie bēga.
Viņš mums ir atstājis rīcības paraugu - neskatoties uz acīmredzamu pretinieku pārākumu, savējo mazdūšību, gļēvumu un nodevību, – turpini cīņu, kamēr uzvari! Nepiekāpies ļaunumam, nemēģini vienoties. Tas ir pacifistisks apmāns, tas nav pat daļējs miers, bet atelpa ļaunumam, lai tas atgūtu spēkus, izdarītu secinājumus, ieviestu uzlabojumus, lai tad no jauna mestos cīņā ar vēl lielāku sparu. Cīņa ir jāizkaro līdz tam galam, - līdz iznākumam, kas pravietots, ieprogrammēts pasaules kārtībā no Dieva: proti – ļaunums tiks satriekts[1].
Vienā no grūtākajiem brīžiem Neatkarības kara laikā 1919. gada 12. novembrī K.Ulmanis uzrunāja Tautas padomi: Nav atkāpšanās, nav ceļa atpakaļ, .. nevar būt runa par kaut kādiem līgumiem vai izlīgumiem, kamēr ienaidnieks .. nebūs atstājis mūsu zemi.[2]
Labā cīņa ar ļauno nebeigsies līdz laicīgās pasaules galam.
Ļaunums nav kāds pārpasaulīgs, no zemes attāls spēks, par kuru spriest tikai teoloģijai un filozofijai, bet tas pasaulē ienāk, iemiesojas gluži taustāmi. Ne velti Vecās derības vēstī dzirdējām par velna, čūskas dzimumu.
Tie ir ļaunuma nesēji, kuri paši par to izšķīrušies, parakstījuši līgumu ar velnišķu sistēmu.
Krievijas armija nav karavīri, bet militāri bandīti, laupītāji, slepkavas, kas alkatības dēļ ir devušies sirojumā, laupot veļas mašīnas, krēslus, tējkannas, tualetes podus. Viņi slepkavo, spīdzina, izvaro. Ne tikai naudas dēļ. Tas ir arī viņu pašizpausmes, pašapliecināšanās veids. Krievija kā valsts ir bijusi agresors no pašiem tās sākumiem. Tā tikai šādi turpina sevi izpaust.
Laupītāju dzīves veids ir laupīt – tā ir viņu vienīgā esības forma, kurā tie var pastāvēt, tam viņi pakārto visu pārējo. Visus resursus tie iegulda laupīšanā, jo salaupītais ir nepieciešams viņu izdzīvošanai – lai varētu turpināt laupīt.
Bijušais Doņeckas tautas republikas vadītājs Aleksandrs Borodajs sacīja: “Karavīrus pērk kā gaļu. No uzvalkos tērpto cilvēku viedokļa šie cilvēki nepārstāv lielu sociālo vērtību. .. Viņi ir neproduktīvi sabiedrības locekļi. .. Iztērējami cilvēki. .. Tā ir viņu galvenā [īpašība] [..]. .. tos var izmantot karā, lai pēc iespējas vairāk izsmeltu ienaidnieku. .. Te nav nekā negodīga .. – viņi tiek finansiāli atalgoti.”[3]
Te uzskatāmā veidā parādās ļaunuma garīgais mehānisms. Kas cilvēkos atsaucas velna aicinājumam? - Tā ir iekāre, kāda nu katram – godkāre, varaskāre, mantkāre vai jebkura cita kārība.
Vienam šī alkatība nozīmē nolaupīt klozetpodu, kādam citam – noslēgt nekrietnu vienošanos, lai iegūtu vēl dažas nulles pie saviem miljoniem.
Grēks ir īstenība, kas grauj cilvēku no iekšienes. Grēks šķiet specifiski reliģiska kategorija, bet pārtulkojot ikdienas valodā, tajā ietilpst arī visnotaļ banālas īpašības kā slinkums, egoisms, mīkstčaulība, gļēvums, neizlēmība, mietpilsonība, sevis neapgrūtināšana ar morāli. Tas notiek ne tikai indivīda, bet diemžēl arī daudz plašākos – nācijas un visas civilizācijas – mērogos.
Eiropa ilgstoši ir izturējusies it kā pasaulē nebūtu ļaunuma, nebūtu krievijas, nebūtu putina, it kā jau trešo gadu desmitu viņš nebūtu asiņains diktators. Vēl vairāk – Eiropa ir veidojusi savu labklājību vieglprātīgi un alkatīgi – pati tīšuprāt uzsēžoties uz putina sniegtās lētās naftas un gāzes adatas.
Līdz šim Eiropa ir parazitējusi uz ASV garantētās drošības spilvena, savas NATO iemaksas turējusi simboliskas. Mums pašiem tās bija 0,95% prasīto 2% vietā.
Tagad tas atspēlējas. Nesen Polijas premjers Donalds Tusks sacīja, ka “500 miljoni eiropieši lūdz 350 miljonus amerikāņu aizsargāt no 140 miljoniem krievu.”[4]
Aiz ASV drošības lietussarga Eiropa gadu desmitiem veidoja savu labklājību, patēriņa sabiedrību, kultivēja pārēdušās sabiedrības problēmas ar klaju izlaidību, amoralitāti, vērtībnihilismu, mīkstmiesību un gribas impotenci. Tieši tā visvairāk iezīmēja Rietumus krievijas-Ukrainas karā. Gribas muskulis gadu desmitiem nebija trenēts krīzes situācijām, tā rezultātā neizlēmība, morāls bezspēks, nespēja mobilizēties ātri un vajadzīgajos apjomos, lai savaldītu putinu. Tā radās faktiskā attieksme: “palīdzēt tik daudz, lai Ukraina nezaudētu, bet krievija neuzvarētu.” Tās ir gribas muskuļa atrofijas sekas. No tā savukārt izriet morāls bankrots, cinisms, savtīga tuvredzība, putina normalizācija.
Kā lai neatceras Raiņa lugā Uguns un nakts Melnā bruņinieka vēsti par iecerēto Lāčplēša uzpirkšanas programmu:
Lai viņam mūžam pietiek:
Baudīt un dzīvot, un taupīt sevi,
Un neziedoties, bet citus ziedot,
Līdz visu, kas dzīvs ir, nodos un pārdos
Un beigās kļūs gatavs priekš mums.[5]
Mēs brīnāmies, kā gan ASV, ko iepriekš uzskatījām par brīvās Rietumu pasaules citadeli, varēja par prezidentu ievēlēt cinisku miljardieri, kuram nieks uzmest gan Ukrainu, gan Eiropu un kuram šķiet, ka pasaulē visu var pirkt, pārdot un manipulēt atbilstoši savām iegribām. Tas kļūst saprotami, zinot, ka vēlētājiem, kuri izdarīja šo izvēli un deva viņam varu, svarīga šķita tikai pašu labklājība. Solījumi izrādījās tukši. Bet maksāt par šo vēlētāju izvēli nākas tiem tūkstošiem, kuri Ukrainas frontē tiek atstāti bez militārās palīdzības.
Var apcerēt viedokli vai Donalds Tramps ir vai nav čekas aģents Krasnovs, bet tas nemaina lietas būtību, ka piedzīvojam līdzšinējās pasaules nopietnu satricinājumu. Kopsummā – pasaulei notiekošais ir skarba realitātes ledaina duša.
Mēs piedzīvojām pēdējo infokara akciju 4. februārī Krievijas organizācijas "NVS valstu institūts" konferencē "Krievu etnocīds Baltijas valstīs".
VDD meklēšanā izsludinātais Andrejs Mamikins paziņoja, ka "valstīm ar pašreizējiem nosaukumiem Latvijas Republika, Igaunijas Republika un Lietuvas Republika nevajadzētu eksistēt". Vadims Aleksejevs sprieda, ka "jārada tādi noteikumi, lai šīs valodas saglabātos tikai rezervātos." Sergejs Muļivanovs pauda: "Kāds politiskais mērķis uz šodienu var būt attiecībā uz Baltijas valstīm? .. valstiskuma likvidācija."[6]
Kopsavelkot – Baltijas valstīm tiek piedāvātas represijas. Tā ir tīrākā iebiedēšana. Civilizētās valstis cenšas sevi darīt pievilcīgas ar ekonomikas un kultūras sasniegumiem. Krievijai tādu nav, tā arī vairs neizliekas par civilizētu, bet klaji sevi manifestē kā brutālu varu, pārejot uz atklātiem draudiem.
Kādēļ lai mēs, latvieši, pakļautos, ja tiek skaidri solīts, kas ar mums notiks “krievu pasaules” ierašanās rezultātā – represijas, pazemojumi, iznīcināšana? Tad labāk godpilna nāve kaujā nekā krievu spīdzinātavās.
“Ja izvēlē starp karu un kaunu izvēlies kaunu, tad dabūsi gan karu, gan kaunu” sacīja V.Čerčils. Latvija 1940.g. savas izvēles rezultātā dabūja pat ne karu, bet slaktiņu.
Tādēļ, kā atbildot uz šo krievu propagandistu “piedāvājumu”, aizvien vairāk cilvēku stājas Zemessardzē un daudzi interesējas par to kā būt noderīgiem valstij kritiskā brīdī. Jautājums šodien ir nevis par to “vai?“, bet tikai par to “kā?” aizstāvēt Latviju.
K.Ulmanis 1917.g. 4. aprīlī uzrunā Valkā teica: “Brīvību un cilvēcīgas tiesības un arī iespēju laimīgam kļūt katram savā vietā var nodrošināt tikai uzvara pār ienaidnieku.”[7]
Mēs šodien apbrīnojam un sajūsmināmies par ukraiņu tautas varonīgo pretošanos. Šai varonībai ir saknes. Piemēram, par ukraiņu spēju uzturēt savu tautas vēsturi politkorektuma neapēnotu liecina kuat vai fakts, ka vēl 2003. gada 28. novembrī Ternopiļas pilsētā kādu ielu pārsauca par Galīcijas divīzijas karavīru ielu. Galīcijas divīzija bija Leģiona 14. divīzija, līdzīgi mūsu 15. un 19.
Kur mums ir 15., kur 19. divīzijas karavīru iela? Kur ievērojamāko leģionāru, kuri tapa par nacionālajiem partizāniem, vārdos nosauktās ielas?
Kur Jāņa Ozola, Miervalža Ziedaiņa, Kārļa Mūsiņa, Jāņa Guras, Pētera Čevera, Kārļa Rusova un daudzu citu cīnītāju vārdos nosauktās ielas? Kāpēc to joprojām nav?
Kāpēc mums joprojām ir Puškina ielas Iecavā, Daugavpilī, Jūrmalā, Kārsavā, Lielvārdē, Aucē, Ainažos, Ventspilī, Ludzā, Valkā? Puškina pieminekļus Krievija centās sadēstīt vēl pavisam nesen visur, kur spēja, lai tā atrastu piesaisti savai “krievu pasaules” propagandai.
Alvis Hermanis asi sacīja: “"russkij mir" ar saviem pieminekļiem un ielu nosaukumiem iečurā savas impērijas robežas.”[8] Rēzeknē no postamenta nevar noņemt kompartijas kaujinieka Jāņa Zvīdras galvu.[9] Madonā joprojām ir Martas Riekstas iela“ - šī komjauniete vietējo vidē ieguvusi slavu kā slepkava un sadiste. [10] Saulkrastos joprojām ir Viļa Lāča iela. Varbūt tad uzreiz nosaucam to par “Nodevēja un slepkavas” ielu? Viņa piemineklis I Meža kapos aizsedz, tiešā un pārnestā nozīmē, skatu uz J.Čaksti. Slepkava un nodevējs sedz skatu uz Latvijas pirmo prezidentu! Joprojām.
Jau minētajā “Ugunī un naktī” Lāčplēsis saka: Es sūtīts iztīrīt zemi no netīriem mošķiem.[11] Vai tiešām neredzam šeit viņa aicinājuma īstenošanas iespējas?
Tas, protams, ir “tikai” simbolu karš, bet tā ir hibrīdkara sastāvdaļa. Te nav jāšauj. Bet ar šo tiek testēts, vai mēs būsim gatavi reālai cīņai, kad hibrīdkarš kļūs par militāru iebrukumu. Jo, vēlreiz citējot režisoru Alvi Hermani: “krievijas impērija beidzas tur, kur viņi dabū pa muti. Tā arī ir robeža.”[12]
Apustulis Pāvils saka: Esiet modri, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri! (1 Kor 16, 13). Tas nav ieteikums, tā ir pavēle. Uzvara nav nejaušība, tā vispirms ir lēmums cīnīties, kas nozīmē rīkoties patriotiski nevis, kad ir atbilstošs noskaņojums, bet vienmēr - visus spēkus veltītot uzvarai. Līdz ļaunuma pilnīgai sakāvei un pilnīgai uzvarai. Tā tad arī īstenojas Dieva Lielais Stāsts.
[1] Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts … un līdz ar viņu tā eņģeļi. (Atkl 12:9)
[2] K.Ulmanis “Uzvar, kas cīnās par taisnu un svētu lietu.” No Uzrunas Tautas padomē 1919. g. 12. novembrī/ K.Ulmanis. Sabiedrikas runas un raksti. Izlase – R.: P/S “Zemnieka Domas”, 1935. – 12.lpp.
[3] https://en.belsat.eu/83433057/war-of-expendable-people-why-do-russians-want-to-die-in-ukraine
[4] https://www.hypefresh.com/polish-pm-donald-tusk-warns-500m-europeans-rely-on-300m-americans-for-protection-from-140m-russians/
[5] Rainis, Uguns un Nakts https://korpuss.lv/klasika/Senie/Rainis/Ugnak/1cel.htm
[6] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/12.02.2025-prokremliskie-aktivisti-mudina-likvidet-baltijas-valstis-vdd-jau-verte-izteikumus.a587559/ https://www.youtube.com/watch?v=pfHpQKf-FsA
[7] K.Ulmanis. Šinī brīdī. Runa kooperatoru saeimā Valkā, 1917.g. 4.aprīlī/ K.Ulmanis. Sabiedrikas runas un raksti. Izlase – R.: P/S “Zemnieka Domas”, 1935. – 12.lpp.
[8] https://www.tvnet.lv/7730172/alvis-hermanis-russkij-mir-ar-saviem-pieminekliem-un-ielu-nosaukumiem-iecura-savas-imperijas-robezas
[9] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/24.10.2024-rezekne-rosina-nojaukt-komunista-jana-zvidras-pieminekli.a573882/
[10] https://jauns.lv/raksts/zinas/260856-godinot-latvijas-neatkaribu-jaslave-ari-cekisti-un-slepkavas
[11] Rainis, Uguns un Nakts https://korpuss.lv/klasika/Senie/Rainis/Ugnak/1cel.htm
[12] https://www.tvnet.lv/7730172/alvis-hermanis-russkij-mir-ar-saviem-pieminekliem-un-ielu-nosaukumiem-iecura-savas-imperijas-robezas
