Arhībīskaps saka – “ticība iet plašumā, kad tiek apspiesta”. Viņš atceras padomju gadus, kad notkušas līdzīgas lietas, kā šobrīd islamistu pārvaldītajās zemēs, kur par ticību vai Svēto Garu pat runāt nedrīkst, tomēr ticība neizzūd. “

Padomju laikā Svētais Gars cilvēkus uzrunāja īpaši. To arī tagad dzirdu islamistu zemēs, ka tur, kur baznīca nedrīkst darboties, kur Bībeles nav pieejamas, Jēzus parādās cilvēku sapņos. Tieši tā bija arī Padomju laikā.”

LELB vadītājs norāda, ka gan islama valstīs, gan arī, piemēram, Ķīnā, kur cilvēki pievēršas kristīgajai ticībai, valda apbrīnojams gribasspēks būt kopā ar citiem ticīgajiem kristiešiem, tiek meklēti “gani” (mācītāji) un citi ticīgie, kas gatavi sekot Kristum. “Mēs, kas dzīvojam brīvībā un bez spaidiem, daudz vairāk esam izlaidušies, nekā tie, kas nāk pie ticības apstākļos, kas prasa izšķiršanos un īpašu nodošanos. Atceros, ka mani pašu padomju laikā valdzināja tas, ka ticēt bija ļoti aizraujoši, drusku bīstami pat. Piedzīvoju nedaudz arī kādas represijas, zaudēju dzīvokļa rindu, zaudēju darbu, bet tas likās tik aizraujoši būt ticīgajam. Citādāk ir laikā, kad cilvēkam nav nekādu izaicinājumu. Kā Džordans Pītersons saka, ka mēs esam radīti smagai nastai, ko nest un jo vairāk atbildības uzņemamies, jo laimīgāki esam,” tā J.Vanags.

Kāpēc šodienas lielajā reliģiju piedāvājumā vajadzētu izvēlēties tieši Kristu un kristīgo ticību, arhibīskaps uzsver – “grāmatās par austrumu reliģijām ir daudz norādījumu, kā man vajadzētu darīt, bet tur nav nekā par to, ko man iesākt jau ar to, ko esmu sadarījis dzīvē? Ko man iesākt ar savu pāgātni? Tur nav šī grēka apziņa.”

Ekrānšāviņš no raidījuma "Kas meklē, tas atrod"

Arhibīskaps turpina – “Ir daudz iemesli, kāpēc joprojām Kristus un neviens cits. Pirmā ir evaņģēlija Labā vēsts. Tā ir katram cilvēkam, kuram ir grēka apziņas izjūta par to, ka nav labi dzīvots un ka nāksies atbildēt. Tā ir brīnišķīga vēsts, ka grēcīgais cilvēks tiek attaisnots Dieva priekšā Kristus mīlestības dēļ, neatkarīgi no labo darbu daudzuma, Kristus mūs ir mani attaisnojis, izglābis un paņēmis visus mūsu grēkus. Tā ir brīnišķīga vēsts un ikvienam, kuru sirdsapziņa ir nomocījusi, tā ir izeja. Es esmu priecīgs, ka piederu baznīcai. Daudzi teiks, jā, Dievs, tas ir labi, bet kāpēc baznīcai būt?” 

LELB vadītājs atbildot turpina, ka kristīgā ticība īstenojas tikai “iemiesotā veidā”. Lielāko, ko Dievs gribēja cilvēkiem atklāt un darīt, Viņš izdarīja, būdams iemiesots, un kā Kristus pār mums augšāmcēlās. 

“Baznīca ir šis iemiesošanās turpinājums. Ķermenis, kurā Kristus turpina mūsdienās dzīvot, pasaulē ir Viņa baznīca, un mēs esam Viņa rokas, kājas un mute. Tas ir maldīgs uzskats, ka reliģija ir kā mājaslapa, kur ielogojamies, lejupielādējam kaut ko sev un tad atslēdzamies. Mēs visu laiku esam iesaistītā organismā, un es esmu sajūsmā par to, cik liels tas ir! Turklāt, ja vēl atceramies visus lielos vārdus no pašiem pirmsākumiem, visus apustuļus, svētos un teologus! Apzinos, ka caur ticību esmu iesaistīts šajā lielajā intelektuālajā un garīgajā tradīcijā. Tur vairs nav tikai manas domas vai mani mērķi. Man nav jāizdomā no jauna kristīgā ticība ar saviem ierobežotajiem spēkiem un zināšanām. Mūsdienās ir šī postmodernā fiksācija uz sevi – manas domas, mani plāni, manas idejas. Cik tas ir garlaicīgi! Bet kad mēs piederam šim skaistajam labestības avotam Dievam, dzīvot ir daudz interesantāk. Kāpēc mēs kristieši piederam baznīcai un ejam uz dievkalpojumiem? Jā, pirmkārt, tāpēc, ka tā ir patiesība. Pat dabaszinātnes un zinātnieki apstiprina, ka Bībelei ir taisnība. Bet svarīgākais ir, ja mēs piederam baznīcai un Dievam, tas dara laimīgu un drosmīgu. Tas ir mans iemesls, kāpēc sekot Kristum,” raidījumā skaidro J. Vanags.

Pilnu sarunu skatieties šeit -