R. Melheims ir zinātnieks, mācītājs un grāmatas “Dievs pidžamā" autors. Viņš ir padziļināti studējis neiroloģiju un šobrīd strādā pie optimālām mācīšanās vidēm. “Es studēju smadzeņu skenējumu un ko tie uzrāda, kā bērni mācās. Paralēli studēju neirozinātni mācīšanās jomā, kā viss strādā molekulu, šūnu, strukturālā un visa ķermeņa līmenī un kā šos procesus ietekmē vides faktori. Es veidoju ieteikumus, kā mācīšanās vidēm, kā mūsu ķermenis un prāts darbojās kopā tad, kad mēs mācāmies. Mani pēdējie pētījumi un darbs ir par izglītības nākotni un precīzāk par metaversu,” LKR sarunā plašāk skaidro R.Melheims.

- Kā var savienot zināšanas par zinātni, lai runātu par ticību?

- Šis ir ļoti aizraujošs laiks šiem jautājumiem. Tieši smadzeņu darbības skenēšanas tehnoloģijas dēļ mēs izprotam arvien vairāk un vairāk mūsu brīnišķīgās smadzenes un ķermeņus kā dāvanas no Dieva un to, kā tas viss kopā darbojas.

Kā vispār var būt kaut kas, kas ir masa, enerģija, laiks un telpa? Lielā sprādziena teorija māca, ka pirms lielā sprādziena tā visa nebija. Bet kas tad bija un kas radīja sprādzienu? Bija jābūt kaut kam pirms laika, masas, enerģijas un telpas, jo pamatā ir divi fizikas likumi.  Pirmais, nekas nerodas no nekā un otrais - kaut kam vajadzētu no kaut kā rasties. Tādēļ ir jābūt kaut kam, kas stāv pāri masai, laikam, enerģijai un telpai. Ja mēs domājam par brīdi pirms lielā sprādziena, kad nebija laika, tad brīdī, kad radās šis brīdis, tas nemaz nebija brīdis (smejas). Kā mēs varam vispār to aptvert? Ir jābūt kaut kam, kas stāvēja pāri šīm lietām - masai, enerģijai, laikam un telpai. Ja tu saki, ka tā bija vienkārši varbūtība, tad jautāšu, kas ir varbūtība? Tas ir koncepts, kurā arī ir nepieciešama laiks, telpa, enerģija un masa, lai tas strādātu.

Tā bija sagadīšanās? Kas ir sagadīšanās? No latīņu valodas vārds “sakritība” nozīmē, kad “divas lietas sakrīt kopā”. Lai tas notiktu, atkal šīm divām lietām ir nepieciešama - enerģija, masa, laiks un telpa. Varbūtība un sakritība nav zinātniska atbilde. Ir jābūt kaut kam, kas stāv pāri dabai. Latīņu valodā vārds, kas apzīmē kaut ko, kas stāv pāri dabai, ir “pār-dabisks”. Tāpēc vienīgā loģiskā atbilde ir, ka bija kaut kas “pāri dabiskajam”. 

Padomājat par to, kas vispār ir vajadzīgs, lai mēs varētu dzīvot un būt dzīvas būtnes. Vismazākajai baktērijai ir 280 proteīna molekulas noteiktā savienojumā. Viņas nav savienotas nejaušā secībā. Viņām jābūt tieši konkrētā vienā secībā, lai varētu strādāt. Matemātiski un statistiski tas ir neiespējami. Tas vienkārši nevarētu tā nejauši notikt. Dažas molekulas šajā telpā, kur mēs sēžam, ir ļoti karstas, dažas ir ļoti aukstas. Dažas varētu ap tevi aplipt, tā teikt, un tevi uz vietas izcept. Iespējamība, ka tas notiks, nav pārāk liela – tā ir “viens mīnus 28.pakāpē”. Tāpat šajā telpā ir molekulas, kuras ir savā absolūti viszemākajā temperatūrā. Vai mēs uztraucamies, ka mēs sasalsim uz vietas? Nē, mums par to nav jāuztraucas, jo varbūtība, ka šīs molekulas ap mums aplips, ir neiespējama. Tā ir “viens mīnus 40.pakāpē.” 

Bet izredzes, ka kaut kas dzīvs varēja rasties no kaut kā nedzīva, pat vienas baktērijas šūna ar 28 perfektā secībā savienotiem proteīniem, ir neizsakāmi daudz triljoniem reižu mazākas par to, ka mēs šeit varētu sasalt no kādas molekulas. Tādēļ ir jābūt ļoti lielai ticībai, lai būtu ateists.

Padomājiet par to, kas ir dzīvība! Lai tā būtu uz šīs planētas, ir nepieciešams skābeklis. Ja uz planētas skābeklis būs pārāk daudz, sāktos ugunsgrēki, kas nekad neizdzistu. Skābeklim patīk savienoties ar citām molekulām. Tā mēs iegūstam oksidāciju rūsu. Mēs nevarētu palikt dzīvi, ja skābeklis būtu pārāk maz vai daudz.

Ir barjera virszemes atmosfērā, kas aiztur ultravioleto starojumu, un, ja tās nebūtu, tad katra šūna nomirtu jau tās izveidošanās brīdī. Mūsu zeme ir perfektā noliekumā, tās ass ir perfektā vietā. Ja tā būtu tikai pāris grādus citādāk pret sauli, tad ekvators visu sadedzinātu. Ja tā būtu pāris grādus uz otru pusi, jebkas jau pusceļā uz ekvatoru būtu sasalis uz mūžiem. Tāpēc lielākais  jautājums ir, kas stāv virs dabas? Laika sākums ar masu, laiku, enerģiju un telpu ir zinātnes sākums. Jo, ja nav masas, enerģijas, laiku un telpas, nav ko mērīt un nav zinātnes un pētniecības, ja nav ko pētīt. Tāpēc zinātnes sākums vienā virzienā ir arī zinātnes beigas otrā virzienā. Un zinātnes beigas ir filozofija (smejas). 

Un es ticu, ka filozofijas pamatos ir šis jautājums, kas tas bija, tas, kas pirms visām šīm lietām bija un es tāpat ticu, ka filosofijas beigās ir teoloģija. 

Manuprāt, jautājumam, kas bija brīdi pirms brīža ir vērts veltīt visu savu dzīvi, jo, ja ir kāds cēlonis un ja ir kaut kas pāri masai, enerģijai, laikam un telpai, un pat ja ir tikai iespējamība, ka ir Radītājs Dievs, vai tu negribētu Viņu iepazīt?

Un ja mākslinieks gribētu tapt iepazīts, kā viņš sevi padarītu pazīstamu? Tur arī sākās mans kristīgais ceļojums un uzdevums. Bībele mums māca, ka katra pilnīga dāvana nāk no Debesu Tēva, bet mūsu cilvēciskā izpratne ir tik maza. Kā mēs varam aptvert bezgalīgo? Baktērija taču nevar izprast amēbu, kas to apēd. Tā var kaut kā reaģēt, bet tā nevar to saprast. Kaķis, kas sagrābj zivi, ir inteliģentāks nekā zivs. Savukārt, zivs var reaģēt uz ēnu, kas pēkšņi pāriet tai pāri, bet tā nevar izprast, kas notiek. Un mūsu kaķis – arī viņš nekad nevarēs izprast mūs, lai arī barojam viņu, izlaižam ārā, paglaudām.

Mazāka būtne var kaut ko nojaust par augstāko būtni, bet tā nevar izprast to. Tā nu arī mēs šeit ar mazajām smadzenēm, mēģinam izprast pasaules radītāju. Es ticu, ka šis Dievs, kas mūs mīl, kas mūs ir radījis, kas mums ir dāvājis šo brīnišķīgo dzīvi un planētu, izlēma pats nonākt šeit, lai būtu ar mums un ļautu nedaudz labāk kaut ko saprast. Jēzus nenāca tikai, lai mācītu. Viņš arī nāca, lai dziedinātu, lai sniegtu piemēru Dievu mīlestībai uz mums un lai parādītu mums ceļu uz mūžīgo dzīvību. Ja pastāv kaut iespējamība, ka tas ir patiesi, es gribu iepazīst šo Jēzu. Šeit arī ir jūsu matemātika, zinātne un ticība kopā.

- Jā, jūsu skaidrojums ir kā tāds mazs ievads zinātnes mācībā. Bet kā par Dievu varam izstāstīt, piemēram, mazam bērnam, kas tā jau daudz ko nesaprot?

- Man ir ieteikums to darīt katrās mājās ik vakaru. Bērni ir kā mazi spiegi, viņi visu laiku mūs vēro. Mums ir tāda lieta kā spoguļneironi, tie mūs visu laiku atveido. Bērni mācās jau pat esot mātes dzemdē, kur, piemēram, pilnībā attīstās jau ausis. Dzimšanas brīdī bērns dzird labāk nekā visu atlikušo dzīvi. Viņš atpazīst dziesmas, ko viņam dziedam, kamēr viņš ir mammas vēderā.

- Cik nedēļās tad bērns jau visu dzird un caur to mācās?

- Viss pilnībā attīstās jau otrajā trimestrī, tomēr dziesmas bērnam varam dziedāt krietni agrāk, jo attīstība jau ir iesākusies. Bērns piedzims, zinot mūsu akcentu. Pēc dzimšanas viņš ilgāk skatīsies uz cilvēkiem ar māmiņas akcentu, nekā uz citiem. Vēl interesantāk ir tas, ka bērns piedzimstot jau zinās, kurš cilvēks, tā teikt, krīt māmiņai visvairāk uz nerviem. (smejas) Ja kāds cilvēks, vienmēr ir paaugstinājis mātes stresa līmeni grūtniecības laikā, bērns paskatīsies uz viņa seju mazu brītiņu un tad novērsīsies. Ja kāds māmiņas stresa līmeni būs mazinājis, tad bērns to seju pētīs ilgāk.

Ir tāda grāmata “Zinātnieks šūpulī”, kurā pētīts, ko bērni zina savā piedzimšanas brīdī. Tas ir apbrīnojami! Arī savu kristīgo izglītību droši varat sākt jau bērnam atklāt viņam esot mātes klēpī. Runājiet maigi un mīloši, dziediet dziesmas un dariet jebko, lai samazinātu māmiņas stresa līmeni. Pirmajos bērniņa dzīves gados viņa smadzenes aug ātrāk, nekā tās augs viņa dzīves laikā. Un viņu smadzenes ir efektīvākas, nekā tās jebkad būs viņa dzīves laikā. Maza bērniņa smadzenes darbojas vienā 250.tūkstošajā daļā sekundes. Pieaugušo smadzenes darbojas vienā 150.tūkstošajā daļā sekundes. Bērniņa smadzenes ir gandrīz divreiz efektīvākas nekā pieaugušā smadzenes.

Maza bērniņa smadzenēs veidojas 250 tūkstoši jaunas smadzeņu šūnas minūtē. Un tās savienojas brīdī, kad mēs atkārtojam lietas, vārdus, dziesmas, pieskārienus, maņas un krāsas. No trīs līdz sešu gadu vecumam bērni sāk attīstīt to smadzeņu daļu, kas būtībā būs atbildīga par viņu lēmumu pieņemšanu. Tieši šajā posmā, no trīs līdz sešu gadu vecumam, šī smadzeņu daļa tiks attīstīta vairāk nekā visa pārējā dzīves laikā. Ja mēs uzzīmētu grafiku par šīs lēmumu pieņemšanas daļas attīstību, no viens līdz trīs gadu vecumam būtu tāda taisna līnija, no trīs līdz sešiem viņa uziet augsti augsti uz augšu un tad viņa kopumā pēc sešiem gadiem tā līkne jau izlīdzsvarojas un kļūst diezgan horizontāli, un tas būs līdz apmēram 40 gadu vecumam. Pēc tam mēs sākam zaudēt ap 10 tūkstošiem smadzeņšūnas dienā. Vienīgais veids, kā tās atjaunot ir mācoties jaunas lietas – jaunu valodu, lasīt jaunas grāmatas, mācīties jaunus dejas soļus, iegūt jaunus draugus, ceļot uz jaunu vlasti.

- Nekad neapstājies mācīties ko jaunu.

- Mēs tiešām atstājam milzīgu nospiedumu uz bērna smadzeņu attīstību. Mēs izveidojam to,kāda būs viņa visa atlikusī dzīve jau agrīnajos gados, ieskaitot, kāda būs ticības dzīve.  Ja bērniņš raud un mēs viņu paņemam rokās, mēs viņam mācam, ka viņš ir mīlēts un atrodas drošībā. Ja viņš pakrīt un tu izturies pret to ar maigumu un mīlestību, viņš iemācīsies, ka, ja būs problēmas, būs viss kārtībā, viss atrisināsies. Ja bērns saskaras ar problēmsituācijām, tad māte ir tā, kas viņu mēģinās izglābt, bet tēvs ir tas, kurš sacīs: “Pagaidi, paskatīsimies, kā viņš tiks pats gala.” Ne vienmēr, bet bieži tā notiek.  Tēvs dos nedaudz vairāk šo piedzīvojuma sajūtu un tas ir labi. 

Mūsu pieaugušā smadzenes attīstās pilnībā līdz aptuveni 25 gadu vecumam. Tāpēc ir smieklīgi, ja sakām, ka nevaram vairāk bērnam viņa 16 gados stāstīt, ko viņam darīt. Ja tu mīli savu bērnu un nevēlies neko sliktu viņa dzīvē, tad vari viņam teikt, ka izturēsies pret viņu kā pret pilnībā pieaugušo, tad, kad viņam būs pilnībā attīstījies prefrontālais kortekss - lēmumu pieņemšanas daļa smadzenēs. Līdz tam centies bērnu iedrošināt ieklausīties vecāka padomos. Tāpēc šis laiks katru vakaru katrās mājās ir ļoti vērtīgs, jo tas ir brīdis, kad varam būt tuvāk viens otram.

- Kā to izdarīt labāk?

- Ir pieci soļi, kas tiešām palīdz ģimenei palikt kopā. Pirms es uzrakstīju grāmatu “Dievs pidžamā”, es veicu pētniecību 100 pilsētās. Es izveidoju šo ļoti vienkāršo metodi, ko iesaku darīt katrai ģimenei dienas beigās. 

Pirmais solis ir kopīgi visiem dalīties ar dienas veiksmēm un neveiksmēm, priecāties ar tiem, kas priecājas un izrunāt slikto, kas bijis. Otrais ir kopā lasīt Dieva vārdu, var atkārtoti lasīt vienu un to pašu svētdien dzirdēto tekstu, līdz visi saprot. Trešais ir runāt par veiksmēm un neveiksmēm, un skatīties, kā tās savienojas ar Dieva vārdu tajā vakarā. Katru vakaru pat mums jau zināmais Dieva Vārds var būt jauns, izrietot no tās dienas priekiem un bēdām.

Tad lūgties, pateikties Dievam par visu un lūgt palīdzību. Pabeidzot lūgšanu Jēzus Vārdā, mēs bērniem parādām, ka ticam uz Dievu, kurš mūs klausās. Visbeidzot - katru vakaru pabeigt ar svētības došanu u pirms miega.

Raidījuma "Kāpēc gaidīt?" sarunu pilnībā var noklausīties LKR arhīvā - šeit.