Cik ilgi gribam, tik runājam

ARTŪRS BUTĀNS («Nacionālā apvienība»): 

«(..) Vai kāds ir izpētījis datus, cik ilgi ir viena vidējā tātad runa, cik ir gara, kāpēc vajag, kāpēc vajag pagarināt, vai mēs izmantojam šobrīd vidēji vai neizmantojam? Kur tad ir tie datos balstītie lēmumi? Jo šis ir tā empīriski, tā kā nu, vai liekas, ir par daudz, vai par maz, nu tad ziniet, pārrakstām tikai tāpēc, ka pārrakstīšanas pēc vajadzētu. Nu, man liekas, ka ir jautājumi, kur pilnīgi pietiek ar minūti, un ir noteikti jautājumi, kur grūti ir iekļauties piecās minūtēs, jo arī šeit tā jautājuma svars atšķiras. Un tas tikai normāli. Un tās ir mūsu tiesības izvēlēties, cik ilgi mēs te runājam.»

Vai pat morgu jāpiesauc? 

ALEKSANDRS KIRŠTEINS (pie frakcijām nepiederošs deputāts):

«(..) ticiet man, «Jaunā Vienotība», lai nu kādi jūs esat blēži, bet jūs taču neesat muļķi! Jūs saprotat, kas jums draud. Jebkurā budžeta sēdē jūs sēdēsiet trīs nedēļas šeit, jūs varēsiet no morga atvest līķi, slēgt viņam elektrodus, lai viņš balso, jūs nesavāksiet visu to. Jūs nevarēsiet nekur vairs aizbraukt – ne uz vienu sanāksmi, ne uz vienu delegāciju. Šie presingi divas reizes ir ļoti labi pārmācījuši šādus gudriniekus.»

Zina, kā revolūcija jātaisa

SKAIDRĪTE ĀBRAMA («Progresīvie»):

«Rosļikova kungs acīmredzot mani arī pieraksta pie tiem nepieredzējušiem jaunuļiem, kas vispār nezina, kādu revolūciju taisa. Nu, jāsaka, Rosļikova kungs, man ir ļoti liela pieredze arī kā ētikas komisijas vadītājai Konkurences padomē, kurā bija ļoti augsti ētikas standarti un ļoti daudz ko... jā, un es esmu ļoti daudz ko paņēmusi no turienes.» 

Nu, vārdos arī klausieties

HARIJS ROKPELNIS (ZZS):

«(..) Kolēģi, nepukojamies! Es saprotu, ka ir viegli bļaustīties un rādīt ar pirkstu. Strādājam! Darāmo darbu saraksts vai, pareizāk sakot, padarīto darbu saraksts man vēl nav pusē. (..) O! Kolēģi, es atvainojos, es tiku cauri tikai divarpus ministrijām! Ļoti daudz kas ir padarīts, skatāmies uz darbiem, nu, vārdos arī klausāmies, bet primāri skatāmies uz darbiem. Mums vēl ļoti daudz kas ir priekšā – šogad... nākamgad.»

Tāda, lūk, aina Kulberga acīm

ANDRIS KULBERGS («Apvienotais saraksts»):

«(..) Cilvēki risina savu drošību paši, kā kurš to māk, jo valdība diemžēl to nenodrošina, jo premjers buksē ar restartiem, spīkers pa kluso to prasa prezidentam, kultūras ministre dodas polittūrismā, prezidents un valdība izvēlas tādu strausa politiku – nerunāt. Un redzam, ka uzņēmēji un cilvēki diemžēl izņem naudu no kompānijām (to rāda UIN dati), pērk laivas, īpašumus Spānijā, pērk ģeneratorus, aptur investīcijas, kārto ieroču atļaujas, stājas Zemessardzē, nodrošina rezerves, meklē pilnvarot ārzemniekiem savus bērnus aizbildniecībai. Cilvēki ir gatavi rīkoties.»

Žigulis nav džips

RAMONA PETRAVIČA («Latvija pirmajā vietā»): 

«Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Šī valdība man atgādina vecu žiguli, kas grab un klab, bieži noslāpst, un tik tikko to knapi varēja pielaist ar tā saucamo restarta palīdzību. Tāpēc man liekas pārspīlēti to nosaukt un salīdzināt ar lepnu 4 × 4 džipu. Tomēr premjere ir piedāvājusi valdības uzrāviena 4 × 4 prioritātes.

Uzrāviens – tas izklausās labi. Taču kā tas uzrāviens izskatās realitātē?»

Kad Didzis bija mazs un Augusts – jauns 

DIDZIS ŠMITS (pie frakcijām nepiederošs deputāts):

«(..) Jaukākā bija rīta pirmā daļa, jautrāka arī, man liekas, kad Harijs Rokpelnis uzstājās ar spilgtu runu. Ne tikai man, bet arī tur, pēdējā rindā kuri sēž, tā sajūta bija, ka mēs esam tādā komiskā veidā, bet nokļuvuši atpakaļ kādā 1988. gadā, vienā no pēdējiem Latvijas Komunistiskās partijas kongresiem, kur ziņotājs dedzīgi un ar pārliecību ziņo, ka piecgades plāns ir izpildīts trijos gados un tāpat būs ar nākošo piecgades plānu. Tā ka mēs tādu laika mašīnu ieslēdzam.

(..) Mēs tiešām salīdzinoši esam kaut kādā 1988. gadā, kad es vēl biju mazs un Augusts bija jauns...»