OTĪLIJA KROMANE

***

Vējš loka kārklus upmalā,

bet varbūt glāsta?

Mums vēju nesaprast,

ko tas kokiem stāsta.

Lakstīgala pogu krelles bārsta,

nenoturēt viņas dziesmu

savā dārzā.

Dzer varavīksne smalko

lietus rasu.

Kā uzzināt,

kur ņem tā krāsas, gaismu?

To visu neizprast nav grēks.

Vien, zemei pieplokot,

var dzirdēt,

kā aug deviņvīru spēks.

TINA ŽELVE

VĒL VASARA

Kam sēro, vītol, vasara ir briedā,

Un tavas lapas vēl pelēkzaļas viz.

Vēl acis priecē zeltains rudzu krāšņums,

Kas manā sirdī zied kā mīlas stāsts.

Vēl saule spoži apspīd laukus, pļavas,

Tik kombains rudzu laukā ražu vāc.

Prieks acīs mirdz šiem darba rūķiem laukos

Par rudzu zeltu, kas no vārpām birst.

Jau rudens nāk un vītols sakļauj lapas,

Tas negrib vējam savu rotu dot.

Kad lapās iebirs rudens krāsu gamma,

Vējš savu darbu ātri paveikt steigs.

Būs rudens lieti, saule lapas zeltīs,

Krūtīs sirds kā laimes bite dūks.

Tik bagāts, varens ir šī gada guvums,

Ko dzimtā zeme dāvina no sirds.

Tad rudens paņems savu zelta otu

Un vītols brūni zaļgans, sērīgs kļūs.

Tam bērzi teiks – jel priecājies par visu,

Jo vari savā zemē saknes dzīt.

VELTA VOICIŠA

Aizaug vakardienas takas,

Uz rītdienu vēl jāiemin.

Kādu spēli dzīve spēlē,

To likten’s vienīgais tik zin.

Vai tā rītu kalnā nesīs,

Vai caur bēdu leju vedīs?

Vai man asaras sēs sejā,

Varbūt rozes kaisīs ceļā?

Vakar pārdzīvotais zināms,

Kas būs rītu – neuzminams.

Nav ļauts pa priekšu laikam skriet,

Šai dienā sevi visu liec.

Likten’s mūža dienas dala,

Šī no daudzām atkal tava.

Labu domājot un darot,

To jāprot godam nodzīvot.

Dievs mums dzīvi dzīvot devis,

Lai mēs pilnveidotu sevi,

Lai mēs garā, prātā augtu,

Gaismai sirdī ienākt ļautu.

Katru dienu sāc ar sevi,

Tad viss veidosies ap tevi.

Viss, ko darīsi, viss veiksies,

Diena tukšā neaizsteigsies.

Pat reizēm darbiņš neliels, sīks,

Ja vien tas kādam vajadzīgs,

Nekusīs kā piliens jūrā,

Ieguldīts tiks tautas pūrā.

Priecājies par to, ko vari,

Mīlot katru darbu dari.

Tad gandarījums, sirdī miers,

Būs tev tavs mūža ieguvums.

IRĒNA LOČMANE

***

Aiz sevis atstāsim vien to,

Ko otram devuši.

Sirdī paliksim vien tam,

Kam būsim kļāvušies.

Vai vārds, vai darbs,

Vai celsme gaitām,

Vai saulains smaids

Caur vētrām skarbām.

MĀRIS ROŽKALNS

biju kāzās

kazas neredzēju

tikai nostāsti par zirgu

traucēja smiekliem

un meitenes pēdējā dejā

nekrāja punktus

tik gaismu kā izslēgt

ugunskurs iezīmēja

krītošās zvaigznes

un jaunās sievas sirdi

kas pārliecībā savijās

dziļi vīra plaukstā

nekas vairs nevar šķirt

ja kazas neredzēji

un zirga smiekliem neticēji

nāk rudens

šis mirklis bezgalībai rokās

mūžīga mīlestība ir

INGŪNA ROZENBERGA

Dzied putni, un vīgriezes smaržo.

Saknes vecās klintis plēš,

Un āderu takas satek Lojā.

Saule caur zariem siltos starus uz zemi vērš,

Un bērnība smaržo…

Visapkārt vējš.

Un visa pasaule san no bitēm.

GUNTA BABRA

BURVĪGAIS DĀRZS

Kādā saulainā vasaras dienā,

Kad ziedēja pļavas un sils,

Mēs tikāmies burvīgā dārzā,

Kur rozes līdz rudenim zied.

Pašu krāšņāko rozi no dārza

Man negaidot dāvāji, draugs.

Tā smaržojot atkārtos vārdus,

Ko teici, kad pasniedzi to.

Savu skaistumu vasara ziedo,

Lai varētu priecāties sirds,

Un skaistākie tikšanās brīži

Caur atmiņu kupenām brien.

Tā tikšanās vasaras dienā

Un rozes, kas smaržojot plaukst,

Pat ziemā spēs atkausēt sirdi,

Ja aukstums sāks neganti kost.

Auļo gadi kā kumeļi strauji,

Ik gadu zied burvīgais dārzs.

Tur priecājas sirdis un laime,

Tur bēdas ar līkumu iet.

SKAIDRĪTE LOGINA

Vai zeme ko atņem debesīm?

Vai debesis zemei?

Nē, pa vidu plūst gaiss.

Ziema ar vasaru mijas,

Starpās vij pārejas rudens un pavasar(i)s.

Līst lietus, lauž dzīvībai ceļu no tumsas,

Deg saullēkts, gaitai kārtainas durvis ver.

Nakts kļuvusi draudzīgi maiga,

Bet diena – kā kuro reiz.

Rudens māj atvadas vasarai,

Migla auž musturus maigus.

Nu nesaki man visu laiku, ka dzīve

Tikai sāpēs uz augšu tiek.

VILNIS BRĪDIŅŠ

Pie pieturzīmēm turos,

jo daudzpunktos es jau biju –

tālos un tuvos, kad pieturzīmē tiks

iegrebts vārds,

tad saulriets sveiks ielu, iepunktēts sārts,

jo pie pieturzīmes es turos, ar daudzpunktiem

atsperos... drīz laiks steigs baltu ielu zīmēt,

bet man vēl gribas puķi mīlēt

un atkal slēpties pieturzīmēs,

tad skaļi domāt domuzīmēs.

SARMĪTE POIKĀNE

KRĀSAINĀ PASAULE

Ir krāsaina pasaule mana,

Jo skatos es tajā caur ziediem.

Es ietērpjos ziedu kleitā,

Es vasaru paņemu plaukstā,

Es iesvaidu vīgriežu smaržu

Vēja glāstītos matos

Un krāsainā pasaulē eju.

Man grozā starp saulespuķēm

Ir līdzi paņemti smaidi.

Tos dāvāšu tiem, kas nāks pretī

Pa krāsainās pasaules taku.

Jel ņemiet, es dāvinu smaidus!

Tos piespraudiet tērpam kā brošas!

Uz lūpām krāsojiet, matos iepiniet…

Un noticiet, lūdzu, noticiet –

Jūs pasauli krāsainu redzēsiet!

AIJA ŽILVINSKA

***

Gudrs ne tas,

kurš skolas vien beidzis.

Gudrs ir tas,

kurš dzīves ceļu godam veicis.

Ne mantu vien krājis,

Bet, sirdi un dvēseli dalot,

Ar paceltu galvu gājis

Un gudrību radis

Gan grāmatās, cilvēkos gaišos,

Gan labo un ļauno jaušot

Un gaismai uzvarēt ļaujot.

___________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

SIF_MAF2024