Ir pagājuši apm. 3 gadi, kopš Ogres brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība nostādīta uz jauniem pamatiem — iegādāti visi jauni rīki, iegādātas satiksmes un ūdens padošanas mašīnas un vispār biedrības komanda savā darbībā sākusi piemēroties jaunajiem technikas sasniegumiem. Visus pēckara gadus biedrības komanda, ierodoties ugunsgrēka vietā, parasti cieta neveiksmi; lai gan vecie, vēl pirms kara labi apmācītie ugunsdzēsēji darīja visu iespējamo, pūlēdamies palīdzēt, tomēr panākumi izpalika. Laiks tālu bija aizgājis uz priekšu, sevišķi techniskā ziņā, ka iedzīvotāji un lielais skatītāju un kritizētāju bars nesaprata ugunsdzēsēju pūles un labo gribu palīdzēt un sāka pret viņiem izturēties pat apvainojoši. Strādāt šādos apstākļos bija ļoti grūti. 1934. gadā iegādāja motoršļirci par Ls 2950,—, uz kuru biedrība lika lielas cerības. Šīs cerības tomēr neattaisnojās un ne vienu reizi vien iedzīvotāji bija liecinieki, ka nekas nav uzlabojies un ka uz parāda pirktā dārgā šļirce nekādus panākumus darbā neuzrāda.

Ugunsdzēsēji parasti ieradās ugunsgrēka vietā ar lielu nokavēšanos. Darbu nebija iespējams sekmīgi uzsākt, jo izdevīgos ūdens avotus ar īsu šļūteņu vadu nevarēja sasniegt un no tuvākās akas — neraugoties uz to, ka motors dusmīgi rūca — stobra galā parādījās tikai melni dubļi. Pat vēl sliktāk — gadījās, ka ar lielām grūtībām un nokavēšanos atvestais motors sāka niķoties vai pašā karstākā darba laikā pilnīgi apstājās. Ogrē atlika tikai viens atrisinājums — mest pie malas visus vecos darba paņēmienus, atbrīvoties no vecām mašīnām un rīkiem un piemēroties technikas sasniegumiem. Kad biedrība bija apgādāta ar visām nepieciešamām mašīnām un rīkiem sekmīgai uguns apkarošanai, izrādījās, ka pastāv vēl viens liels trūkums. Piemēram — vienīgā automašīna izbrauc uz Rīgu aizvest slimnieku, arī mašīnai nepieciešams mazs remonts — dažas daļas izjauktas, un kad nu šajā laikā atskan trauksme un ziņo par izcēlušos ugunsgrēku — ugunsdzēsējiem tūlīt nebija iespējams traukties uz nelaimes vietu. Šie apstākļi tad ari pamudināja biedrību domāt par otru mašīnas komplektu. 1937. g. panācām arī to — Dr. K. Briegera kunga dāvāto lietoto Forda firmas auto mašīnu izbūvēja ugunsdzēsēju vajadzībām kā rezerves mašīnu un ar Latvijas ugunsdzēsēju savienības sastādītas lietpratēju komisijas palīdzību saveda kārtībā un novērsa trūkumus pie motoršļirces. Šodien mēs ar lepnumu varam atzīmēt, ka biedrība vienā laikā var apkarot ugunsgrēkus pat divās vietās, var sniegt sanitāro palīdzību, izbraucot ar mašīnu uz ilgāku laiku, kā arī izbraucot uz ugunsgrēka vietu var piegādāt visus rīkus un šļūtenes un lielāku skaitu ugunsdzēsēju, kas ar vienu automašīnu nebija iespējams. Pateicoties izbūvētām ūdens tvertnēm (pagaidām 8 tvertnes) atsevišķos pilsētas rajonos, ugunsgrēka dzēšanai ir iespējams piegādāt — strādājot ar abām šļircēm kopā — 1800 ltr. minūtē, sadalot šo lielo ūdens kvantumu 4 spēcīgās strūklās, ūdens tvertņu skaitu ar katru gadu palielinās. Tas ir sasniegums, par kuru mēs visi varam priecāties un būt lepni uz savu darbu.

Nosodāma parādība

No pilsētas valdes mūs lūdz aizrādīt: bieži, īpaši sestdienas naktīs, dažas personas norauj ielu uzrakstus. Turpmāk naktīs ielas uzraudzīs un pienākot vainīgos nodos tiesai par huligānismu.

Reģistrēti 1609 vasarnieki

Līdz šim laikam pilsētas valdē reģistrēti 1609 vasarnieki. Protams, ka vasarnieku skaits Ogrē daudz lielāks, jo prāvs skaits vasarnieku uzturas kūrortā bez reģistrēšanos. Pag. ceturtdien pilsētas valde Pārogres rajonā izdarīja vasarnieku kontroli, pie kam atrasts prāvs skaits vasarnieku, kuri nav vēl reģistrējušies. Tuvākās dienās izdarīs kontroli arī pārējos vasarnīcu rajonos, pēc kam sagaidāma strauja vasarnieku reģistrēšanās, jo par izvairīšanos no reģistrācijas noteikumiem, kā vasarniekiem, tā arī vasarnīcas īpašniekam draud sods.

"Tā es uzreiz ķeizaram teicu ta..."

Nikolaja zaldāta Indriķa varoņdarbi A. Grīna joku lugā "Kalēja līgava", kuru uzvedīs 31. jūlijā Ogrē.

Teiksim tā: kāpēc gan lai cilvēks nestāsta par saviem varoņdarbiem, ja viņam tādi bijuši vairāk nekā pašam matu virs galvas? Tas nekas, ja citi, piemēram, žīdiņš Motke — kas arī sakās karā bijis — grib ravēt Indriķim slavas laurus no galvas, mīklaini izteikdamies: "Jā, es meloj. Abr es tik biskin meloj, bet tā Indrik, oi, tā ir lēl spāsmacher!"

Patiesību runājot — Indriķis stāsta gan tā, ka pašam svilst ausis, un svilst arī klausītājiem, bet tas nekas: kad tikai labi izstāstīts. Katrs pats var saprast, kā tam būtu ap dūšu, ja tam — stāvot pie Sevastopeles — turku lielgabalu lode skrietu šņākdama virsū un tikmēr neatlaistos, kamēr kāja ar visu zābaku nost gan. Indriķim, cilvēkam, tā bijis. Aiznesis kāju ar visu zābaku pie ārsta, tas teicis: ".. švachuckij būšana, to kāju vairs nekā pieklēbet nevarēs!" Tad gan Indriķim jaunā zābaka bijis trakot žēl. Reiz pie Sevastopeles tik briesmīga trivoga bijusi, ka visi zaldāti — kaut gan gulējuši bez biksēm — lēkuši augšā, ķēruši bikses un skrējuši kauties. Ātrumā garā auguma zaldāti paķēruši mazo zaldātu bikses un otrādi. Tad stīvējies nu, kamēr dabū tādas bērnu biksītes kājās! Ar turkiem Indriķis kāvies tā: katrā rokā pa zobenam, un tik sautē turkiem! Pats ķeizars teicis: "Met nu mieru, Indriķ! Es vakar nokāvu vepri — iesim, iekodīsim!" "Labi," Indriķis teicis, "drusku kādu šmorbrātiņu var iekost." Tad viņš iespraudis abus zobenus zemē, paēdis dūšīgi un pēc pusdienas uzbeidzis turku kaušanu. Nu, un padomājiet tagad katrs pats: tam cilvēkam, kura priekšā gandrīz pats ķeizars drebējis un kurš ir spējīgs pat panākt to, lai ķeizars atdod Ogres kalpiem atņemtās pļavas, tam jācīnās ar savu gandrīz tikpat varonīgo māsu, lai tā savu meitu, t. i. Indriķa krustmeitu, Maiju neatdod Kādam tur puskoka lēcējam, bet dūšīgam kalējam, kas Indriķim patīk. Skaidrs, ka Indriķis savu panāk un Maiju dabū kalējs. Kā viņš to izdara, tas ir vesels varoņdarbs, to katrs sapratīs Ogres ugunsdzēsēju brīvdabas izrādē 31. jūlijā.