“Gulties! Bumba!”

Sabīne nupat bija atbraukusi uz darbu, kad iemirgojās viņas tālruņa ekrāns. Mamma. Kas tad nu? Viņa bija atstājusi mammu dzīvoklī brokastojam un piekodinājusi, lai jūtas kā mājās. Lai gan arī bez Sabīnes norādēm mamma jutās kā mājās, jo bieži atbrauca viesos pie meitas un lielajā ziloņkaula krāsas vannā parasti plunčājās vismaz četrdesmit minūtes. Sabīne reizēm nosmēja, ka mammu vairāk interesē mirkšana vannā nekā meita.

Sabīnes mammai bija savs rituāls: iedegt sveces, sarindot tās vannasistabā, sagatavot smaržīgu ūdeni, izslēgt elektrisko apgaismojumu un iegremdēties putās un smaržās. Viņa to varēja darīt gan no rīta, gan vakarā. Ja mamma savus spa jociņus izstrādāja vakarā, Sabīne burkšķēja, ka vannasistaba ilgi ir aizņemta. Tāpēc vismaz tajā pirmdienas rītā, kad Sabīnes tālruņa ekrāns iemirgojās, mamma bija nākusi pie prāta un bādējās, tikko piecēlusies. Bet nu tieši tas Sabīni uztrauca. Paslīdēja? Nokrita? Salauza roku? Gūžu?! Smadzeņu satricinājums! Tā vēl tikai trūka...

Sabīne saņēmās un iesēca tālrunī: “Mamma?!” Un mamma izstāstīja, kas notika.

Kad bija izvadījusi meitu pa durvīm, viņa svētlaimē iekārtoja vannasistabu savai relaksācijas stundai. Beidzot varēs nedzirdēt Sabīnes sarkastiskos jociņus un uz pilnu klapi baudīt, baudīt, baudīt...

Pirmais ne pārāk patīkamais brīdinājuma zvaniņš atskanēja gandrīz uzreiz. Zvaniņš tādā nozīmē, kādā to mīlam piesaukt, ja gribam norādīt uz mistiskām sakritībām vai citām tamlīdzīgām ezoteriskām pupu mizām. Kad Sabīnes mamma bija iekortelējusies vannā (atgādināsim – iepriekš izslēgusi elektrisko apgaismojumu), aiz durvīm sākās jandāliņš.

Jāpaskaidro, ka starp mammas iepriekšējo viesošanos un šo Sabīne bija tikusi pie diviem kaķiem. Divi brāļi, viens par otru negantāks. Viens ruds, otrs melns. Kamēr saimniece bija mājās, viņi centās uzvesties pieklājīgi. Sabīne nebija paguvusi izstāstīt mammai, ka brāļiem patīk lūrēt uz vannasistabā notiekošo. Vispirms šo vuārismu aizsāka melnais, atraudams durvis, tiklīdz sadzirdēja tekam ūdeni. Pēc Sabīnes domām, viņš pilnībā atbilst tipiskam sliņķim, kurš var stundām blenzt uz to, kā tek ūdens, kā deg uguns un kā mazgājas viņa saimniece. Ja durvis bija ciet, kaķis tās plosīja tik uzcītīgi, kamēr atvēra pats vai viņam tās attaisīja vannasistabā esošais cilvēks ar vājiem nerviem. Principā  – ikviens, kuram bija tā nelaime iegriezties šajā telpā. Visiem viņiem bija vāji nervi, un melnais to zināja. Nebija ilgi jāgaida, kad melnā brāļa niķus iemācījās rudais. Lai abi brāļi nenodīrātu durvis pa skaidiņai vien, Sabīne ļāva viņiem tupēt aiz vannas aizkariņa. Bet mamma to nezināja.

Rudajam spēka ir vairāk nekā prāta, tāpēc viņš ķērās pie darba ar stulbeņa aizrautību. Durvis cilājās. Beidzot rudais tās atmūķēja un cienīgi iekārtojās izlietnē. “Mazgājies, mazgājies, tu mani netraucē,” bez vārdiem liecināja visa viņa poza, kad kaķis garlaikoti pieslējās pie spoguļa, pašķielēja uz vannā mirkstošo mammu un sāka ieskāt kažoku. Viņa centās aizsniegties līdz rokturim un aizvērt durvis. Izdevās. Rudais garlaikoti izsvempās no izlietnes un atsita durvis. Tās atkal palika pusvirus.

Sabīnes mamma saklausīja vīrieša balsi. Istabā. Nevar būt! Dzīvoklī ir tikai viņa un abi kaķi. Bet vīrietis bubināja un bubināja. Domas šaudījās kā prusaki zem grīdlīstes: “Meita neaizslēdza durvis? Es neaizslēdzu? Telefons istabā, nevaru piezvanīt nevienam...” Melnais kaķis nebija redzams, bet rudais plušķis vienaldzīgi sakopa savu asti  – it kā vīrietis būtu pati par sevi saprotama piedeva šai rīta stundai. Mamma uzvilka frotē peldmēteli un paskatījās pa durvju spraugu. Neko nevarēja redzēt. Viņa nopurinājās un, slapjajām pēdām plakšķot, drosmīgi spēra soli. “Ложись! Бомба!” vīrietis istabā vairs nevis bubināja, bet histēriski auroja. Krieviski!

Gulties?! Bumba?! Kas notiek?! Sabīnes mamma gandrīz jau paklausīgi krita pie zemes, bet tad, par laimi, ieraudzīja, ka televizors ir ieslēgts un bļaurīgais vīrietis komandē tur.

Kamēr rudais pieskatīja vannas istabu, viņa melnais brālis bija uzsēdies uz TV pults un ieslēdzis televizoru.

“Kā iet, kaimiņien?”

Dzīve ne pirmā svaiguma daudzdzīvokļu namos atgādina loteriju. Tajos vienmēr kāda caurule plīsīs, kāds kaimiņš urbs un zāģēs nelaikā, kādi indējami kukaiņi un rāpuļi uzradīsies. Tādā ēkā dzīvojot, Māras moto bija: ar visu var tikt galā, galvenais, lai kaimiņi labi.

Un par tiem viņai nebija ne iemesla, ne iegansta sūdzēties. Tiekoties sveicinājās, aprunājās, dažreiz cits citam izlīdzēja ar ārdurvju atslēgas nomaiņu, lai nav jāmeklē atslēdznieks, vai ar korķu ieskrūvēšanu elektrības skapī, kad vēl bija vecā modeļa elektrības skaitītāji. Gadījās, ka, dzīves nogurdināts, toties labām manierēm apdāvināts, kaimiņš atnāca aizņemties piecīti. Vienmēr atdeva! Visi kāpņu telpas dzīvokļu iemītnieki apvienojās kopīgā frontē pret nama apsaimniekotāju, kad vajadzēja panākt, lai izremontē koplietošanas telpas vai nomaina stāvvadus.

Jo māja kļuva vecāka un jo ilgāk Māra tajā dzīvoja, jo vairāk vajadzību radās. Tāda caurule, šāda caurule, ievads līdz mājai, ievads līdz dzīvoklim, pāreja no dzīvokļa uz dzīvokli  – laika gaitā novecoja nams un tā iemītnieki.

Ne visi! Māra bija un jutās pietiekami jauna un štrama. Savu kādreizējo divdesmitgadnieces kautrību un kompleksus viņa sen bija apbedījusi un virsū uztupinājusi no dzīves pieredzes darinātu “kapakmeni”. Piemēram, dziļā jaunībā Māra sakautrētos, ja glītāks un jaunāks kaimiņš ieraudzītu viņu bez kosmētikas un ar atkritumu maisu pie rokas. Tagad Māru tādi sīkumi nespēja izsist no emocionālā līdzsvara. Dzīvē ir svarīgākas lietas, viņa sev teica.

Pienāca hrestomātiskais brīdis, kad sāka sulot resnā čuguna caurule, kas no Māras vannasistabas iestiepās kaimiņa dzīvoklī. Sākumā slapjuma bija maz, un Māra tika galā ar lupatu. Kaimiņš izpalīdzīgi aizzieda, pēc viņa domām, cauro vietu, bet slapjā substance bija neatlaidīga. Nācās meklēt namu pārvaldes sanitārtehniķi.

Viņi ieradās trijatā. Izpētīja situāciju un pieņēma lēmumu. Jāmaina caurules posms. Nomainīja. Izstūma daļu caurules kaimiņa dzīvoklī. Vualā! – kā, pēc Māras priekšstata, varētu izsaukties francūziete –, lieta bija darīta! Remonts ilga nieka divas stundas.

Uzreiz pēc tam kaimiņš aizbrauca pāris mēnešu garā komandējumā. Māra dzīvoja tāpat, kā iepriekš.

Bija parasts vakars. Māra mirka siltā putu vannā un jutās kā Ēģiptes valdniece Kleopatra, kura esot baudījusi ēzeļmātes piena vannas. Aiz sienas nograbēja. Izklausījās, ka vīrietis nošķaudās. “Kaimiņš atgriezies,” Māra slinki secināja. Pēc tam bija vēl citas dienas, citi vakari ar plunčāšanos vannā. Ar laiku Māra sāka kļūt aizdomīga, jo skaņas no kaimiņa dzīvokļa šķita skaļākas nekā iepriekš. Un tieši tad, kad viņa vannojas. Māra negribot atcerējās trilleru karaļa Alfrēda Hičkoka šausmeni, kurā kāds tiek nonāvēts, kad mazgājas dušā. Ne viņa atcerējās, vai tas bija vīrietis vai sieviete, ne arī filmas nosaukumu. Katrā nākamajā vannošanās reizē Māru vajāja tas viens baisais kadrs no Hičkoka filmas. Viņa pat sameklēja tās nosaukumu  – “Īrnieks”. Vai tomēr “Psiho”? Vienalga!

Pienāca vakars. Māra iekāpa siltajā vannā. Ieklausījās, kas notiek aiz sienas. Klusums. Mazgāšanās vairs nesagādāja agrāko labsajūtu. Visu laiku jāklausās skaņās, un tas biedēja. Viss! Māra ātri nomazgājās un grasījās izkāpt no citkārt vilinošā smaržīgā ūdens. Aiz sienas kaut kas smagi nokrita, un kaimiņš iekaucās. Mārai likās, ka vīrietis brēc viņas auss augstumā. Viņa bailēs spēra soli, sapinās dvielī, pārkrita pāri vannas malai, sajuta, kā kājas lielā ieduras kaut kas ass, dzirdēja savu balsi. Drīzāk – nebalsi. Māra ķērca. Aiz bailēm un sāpēm. Ieraudzīja asinis. Zem ceļgala locītavas rēgojās īlens. Izrāva to. Aptaustīja galvu. Vietā. Rokas, kājas kustas.

Kaut kur zem vannas atskanēja kaimiņa balss: “Kā iet, kaimiņien? Tev viss kārtībā?”

Izrādās, meistari bija nomainījuši cauruli, bet nebija aizdarījuši caurumu. Tik vien darba, kā aizpūst ar celtniecības putām, bet viņiem, kam rokas aug no pēcpuses, viens pīpis. To pēcāk izdarīja kaimiņš, kad abi pie vīna glāzes šķetināja Māru biedējošo trokšņu cēloni. Starp citu, tovakar kaimiņš bija ieraudzījis namu pārvaldes santehniķu atstāto brāķi un grasījās to labot, bet uzgāza uz basas kājas instrumentu kasti, ieskaitot urbi.