Bulgārija un turki

Ēģipti un Maltu Latvijā vairāk vai mazāk zinām, bet kur atrodas Bulgārija? Izrādās – Valgundes pagastā. Nezinātājam nebūs vienkārši atrast šo apdzīvoto vietu, jo speciālu norāžu nav. Meklējot vispirms samelo navigācijas lietotnes, beidzot tās atsakās pildīt jebkādas pavēles. Pa ceļam sastaptie cilvēki rausta plecus: kāda Bulgārija, kur?! Tomēr neatlaidībai ir rezultāts. Kad sasniegti Hercogu kapi Valgundes pagastā, izdodas noskaidrot, ka turpat ir arī Bulgārija. Kapsēta atrodas Jelgavas–Kalnciema šosejas malā, Bulgārija meklējama pretējā pusē. Ja vēl kāds šo vietu grib atrast, tad jāskatās pēc dīvainas, kokā grieztas norādes «Kūolka 157». Hercogu kapi ir vienā pusē, Bulgārija izpletusies pretējā. 

Lepni teikts – izpletusies. Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra Bulgāriju nodēvējusi par skrajciemu. Tas ir tik skrajš jeb neapdzīvots, ka izskriesiet cauri, aci nepamirkšķinājuši. Bulgārijā dzīvo uz abu roku pirkstiem saskaitāms cilvēku daudzums. Tam tiešām jānotic, redzot, cik privātmāju tur uzbūvēts. Taisnību sakot, ierasto tūrisma objektu tur nav. Dažas mājas. Arī nesen būvētas. Privātīpašums. Tik vien, ka varam teikt – esam bijuši Bulgārijā, neizbraucot no Latvijas. Apskates vērtu objektu diemžēl nav.

Kāpēc tāds nosaukums? To varētu saistīt ar karu. Krievijas un Turcijas karš 1878. gadā bulgāru tautai atnesa brīvību no gandrīz 500 gadu ilgā turku jūga. Karoja arī Latvijas iedzīvotāji (Latvija tolaik bija Krievijas impērijas sastāvdaļa). Tiem, kuri atgriezās, iedalīja zemi, tāpēc apdzīvoto vietu nodēvēja par Bulgāriju.

Te nu āķis iecirtās lūpā. Ja ir Bulgārija, vai būs arī cita mūslaiku Latvijas iedzīvotāju iecienīta atpūtas vieta Turcija? Nebūs vis. Taču Turku kapi Latvijā ir. 

Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras izdevumā «Interesantie un savādie vietvārdi Latvijas kartē» (2020) atrodama vēl viena Bulgārija – kalns Krāslavas novada Svariņu pagastā.

Turku kapi Cēsīs

Krievijas – Turcijas karā tika iesaistītas daudzas latviešu ģimenes, jo daudzus mūsu tautiešus iesauca vai piespieda doties dienestā – Krievijas impērijā bija ieviesta vispārējā karaklausība. Latviešiem nācās karot pret turkiem tagadējās Bulgārijas teritorijā. 1877. gada 11. un 12. septembrī pie Bulgārijas pilsētas Pļevnas krievu armija saņēma gūstā turku karotājus, no kuriem ap 100 cilvēku 1877. gada rudenī tika atsūtīti arī uz Cēsīm.

Gūstekņus izmitināja pilsētā un tuvākajos pagastos. Pret vietējiem iedzīvotājiem viņi izturējušies pieklājīgi, turkiem bija atļauts staigāt pa pilsētu un pat piestrādāt. Cēsīs atceras, ka Rīgas ielā 22 darbojusies turku beķereja, kur strādājuši vairāki turki, cepuši pīto maizi ar magonēm un nelielus, apaļus klaipiņus pēc savas receptes, kas cēsniekiem bijis atklājums. Tīrība ceptuvē bijusi priekšzīmīga, tāpēc vietējie labprāt tur iepirkušies. Tuvējos krogos turki kopā ar cēsniekiem baudījuši vietējo alu. 

Lielāko ļaunumu turkiem nodarījis mūsu klimats. Vīri slimojuši ar gripu, elpceļu saslimšanām, tīfu. Daudzi neizturējuši pat pirmo ziemu. 1878. gadā Cēsu slimnīcā ārstējušies 163 turku karagūstekņi, no kuriem kapsētā apbedīti 25, bet… Rakstos tiek uzrādīti 26. Kāpēc tā? Noslēpuma nav. 1916. gadā Cēsīs kara būvju un ceļu celtniecībā bija nodarbināti kirgīzi, un viens no viņiem Cēsīs nomira. Viņu kā muhamedāni apglabāja Turku kapos. 

Ne vienmēr Turku kapi tikuši uzcītīgi kopti. Pirmajos neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas gados kapsēta atgādinājusi nevienam nevajadzīgu nostūri. Tikai 1936. gadā Cēsu Kūrorta komiteja lēma, ka šī kapsēta jāsaved kārtībā. Vēl pēc gada, kad apritēja 60 gadu, kopš turku karagūstekņi nokļuva Cēsīs, komiteja ar Turcijas valdības atbalstu kapsētā izveidoja pieminekli un kapu ansambli. Pieminekli projektējis tēlnieks, sabiedriskais darbinieks, Latvijas karoga vēstures pētnieks, korporācijas «Lettonia» biedrs un Latvijas skautu priekšnieks Kārlis Dzirkalis. 

Kā tā laika notikumus atceras viņš pats, vienlaikus ļaujot mums iztēloties, kā viss notika? «Gūstekņus novietoja pašā pilsētā, vecās karavīru mītnēs, tagadējā apriņķa cietuma telpās (Gaujas iela 23), bet citus sadalīja arī tuvākos pagastos (..). Sākumā gūstekņus uzraudzīja krievu kareivju sardze, bet vēlāk (1878. g.), ievērojot lielos attālumus un bēgšanas neiespējamību, tie dzīvoja brīvi.

Turku gūstekņi bija tērpti pusmēteļos, pelēki-brūnā nokrāsā, viegliem apaviem kājās. Galvā sarkanās filca feskas ar melnu pušķi un pusmēnesi priekšā. Dažiem ap fesku bija aptīts balts vai raibs dvielis, citiem feskas vietā – raibi vai sarkani lakati. Gūstekņi bija dažādā vecumā, jaunāki un vecāki, ar un bez bārdām. Sejas krāsa tumša, augumi slaiki. Pret vietējiem iedzīvotājiem gūstekņi izturējās ļoti pieklājīgi, nevienu neaizskāra un tāpēc ieguva drīz vispārējas simpātijas. Parasti viņi gāja kopā, pulciņos, retāk pa vienam. Sievietes un bērni tomēr no viņiem mazliet baidījās. Gūstekņi bija ļoti miermīlīgi un godīgi. Krievu kareivji ar viņiem arī labi sapratās. Satiekoties uz ielas, viņi savā valodā kaut ko uzkliedza, ko neviens nesaprata. Tas bija parastais sveiciens «Salem-aleikum». (..) Veci cēsnieki zin stāstīt, ka vēlākā laikā gūstekņus apciemojušas arī viņu sievas, kas atbraukušas no Turcijas. Dažas esot bijušas ļoti skaistas.

Nevarēdami pierast pie ziemeļu klimata, turki sāka lēnām apmirt. Toreizējā pilsētas valde (maģistrāte), kura darbojās vāciskā garā, izvēlējās turku gūstekņu apglabāšanai kādu mazu zemes gabalu pilsētas nomalē, tagadējās Gaujas ielas kreisā pusē, priežu mežiņā. Mirušos apglabāja krievu kareivji. Turku mācītāji vēlējās mirušos apglabāt sēdus ar galvu ārpus zemes, bet krievu valdības iestādes to neatļāva, tāpēc tie guldīti baltos koka zārkos. Daži guldīti pa divi vienā kapā. Pie katra kapa uzstādīja koka dēlīti ar uzrakstu. No dēlīšiem neviens nav uzglabājies.

1877.–78. gados nomira Cēsīs pavisam 23 gūstekņi, kuri arī apglabāti minētajos turku kapos. Ap 1880. gadu pilsētas valde uzstādīja kapos pelēka granīta kapa akmeni, kuŗa nogludinātā pusē zem guloša turku pusmēneša iekalts uzraksts: «23 Tiirkische Gefangene aus der Plevvnaschen Armee. Gest. 1877/8.» Pēc šī pieminēkļa uzstādīšanas kapos apbedīti vēl 3 turku gūstekņi, jo tagad kapos redzamas pavisam 26 kapu kopiņas.»

Avīzē «Cēsu Vēstis» publicēts K. Dzirkaļa solījums, ka 1937. gadā Turku kapos izveidos terases, muhamedāņu stila arku un žogu, pārvēršot tos par glītu un patīkamu atdusas vietu. Līdzekļus došot Turcijas pieminekļu valde. Pēcāk ievietota atskaite, ka zemē iegrimušo kapu kopiņu vietā iekoptas jaunas, ap kapsētu ierīkots žogs, uzbērts uzkalniņš nošķeltas piramīdas veidā un uzcelts gandrīz divus metrus augsts piemineklis no Cēsu apkārtnē pieejamā šūnakmens. 

Rakstos atrodamas ziņas, ka 1937. gada rudenī kapu izbūve bija pabeigta un Turcijas puse apņēmusies rūpēties par kapu saglabāšanas materiālo pusi, katru gadu pārskaitot noteiktu summu Cēsu pašvaldībai. Tas it kā turpinājies vēl padomju laikos. Šķiet, Latvijā šo naudu taustāmā veidā tomēr neredzēja. Padomju laikos no kapu kopiņām pazuda bronzas plāksnes un pusmēneši ar zvaigznītēm. Tikai 2003. gadā šo kapu teritoriju pārņēma Brāļu kapu komiteja, savukārt Turcijas vēstniecība piešķīra finansējumu kapu rekonstrukcijas projekta izstrādei un īstenošanai. Atjaunotos turku karavīru kapus Cēsīs svinīgi atklāja 2005. gada 16. septembrī.

Pašiem sava Ēģipte

Ja sacītu Vilkumiests, tad daudzi raustītu plecus – kur gan tāds atrodas. Tagad tā ir Ēģipte – mazciems Augšdaugavas novada Medumu pagastā, Lietuvas pierobežā, Laucesas ezera krastā. Uz Ēģipti ved tūrisma un ceļojumu firmas, un ne tikai vietas nosaukuma dēļ. Latvijas apceļotājiem zināma Ēģiptes luterāņu draudzes baznīca. Baznīcai ir sena vēsture, un ap to vijas nostāsti. Zināms, ka Ēģiptes evaņģēliski luteriskā draudze dibināta 1567. gada 28. februārī pēc Kurzemes hercoga pavēles – vajagot jaunas baznīcas! Pēc vairāk nekā 100 gadiem pie dievnama izveidojās ciematiņš. Tas pats Vilkumiests – līdzās lielceļam, uz Kurzemes hercogistes un Lietuvas robežas. Laika gaitā Vilkumiesta jeb Ēģiptes baznīcu nopostīja un būvēja no jauna. Mūra baznīcu sāka celt 1823. gadā, tā ir vietējas nozīmes kultūras piemineklis. 

Nosaukums intriģē, jo kāda varētu būt saikne Latvijai ar Ēģipti? Uz Ēģiptes-Birkeneļu luterāņu baznīcas zīmoga attēlota Ēģiptes Heopsa piramīda, un apdzīvotā vieta izveidojusies pie bijušās Ēģiptes mācītājmuižas un zirgu pasta stacijas. Loģiski spriežot, vispirms mācītājmuižai piešķirts Ēģiptes nosaukums, pēc tam izveidots attiecīgs zīmogs. Aizsākums bijusi apmetne, kurai savulaik dots nosaukums Ēģipte. Tā radās 16. gadsimta beigās netālu no Lietuvas robežas un Novoaleksandrovskas (Zarasu) šosejas pie Smelīnas (pašreiz Lauces) ezera.

Padomjlaika presē Ēģiptes mācītājmuižas vārds visbiežāk saistīts ar Raini. Viens no sacerējumiem 1956. gadā publicēts laikrakstā «Literatūra un Māksla»: «Brīnumjaukā vietā, Lauces ezera krastā pie Vilkamiesta, Latvijas un Lietuvas pierobežā atrodas Ēģipte – kādreizējā mācītājmuiža, kurā Rainis dzīvojis un mācījies 8–9 gadu vecumā. Tagad tur ir Ilūkstes rajona kolchoza «Vperjod» liellopu ferma. Mājā, kas reiz bijusi Raiņa mītne, dzīvo kolchoza lopkopes. Tās daļu no ēkas pārvērtušas par kūti savu personīgo lopu mitināšanai… Nekas neliecina, ka šai vietai ir kāds sakars ar Raiņa piemiņu, vietējie iedzīvotāji nekā nezina par to. Bet nav apstrīdams, ka Raiņa sirdī iekritis daudz, pat ļoti daudz no apkārtnes dabas skaistuma. Varbūt šis skaistums varētu iedvesmot arī mūsu laikabiedrus, kuru vajadzībām šajā krāšņajā apvidū varētu iekārtot lielisku atpūtas vietu, saistot to ar dižā Raiņa vārdu?»

Saulcerīte Viese romānā «Pasaules dziesma» vēsta par Ēģiptes un Berkenhēgenes (Berķeneles) mācītāju Gustavu Ādolfu Oskaru Svensonu un Raiņa tēvu Kristu (Krišjāni) Pliekšānu. Mācītājs bijis Kriša labi ieredzēts. Raiņa tēvs smējis, ka mācītājs Svensons esot «kā nevainīgais Jāzeps no brāļiem, uz mūžu bedrē iemests». Tāds salīdzinājums tāpēc, ka Svensoni neesot nostājušies Baltijas baronu pusē, tālab pie ienesīgām vietām netikuši. Gustavs Ādolfs Oskars uz laiku pat atmetis ar roku teoloģijai un strādājis par mājskolotāju, bet alga bijusi niecīga. Visbeidzot viņam piedāvāta mācītāja vieta «pašā tālākajā luterāņu kaktā Augšzemē» – Ēģiptē. Svensons bijis Raiņa pirmais skolotājs. Mācītājs nu atdusas Ēģiptes evaņģēliski luteriskajos kapos.

Vai šī ir vienīgā Ēģipte Latvijā? Nē! Medumu un Valdgales pagastos ir pa vienai viensētai «Ēģiptes», Sabilē – apvidus ar Ēģiptes nosaukumu, ko tas ieguvis pirms vairāk nekā 100 gadiem. «Pie vainas» kāda mutīga Sabiles muižā strādājoša sieva. Kad ticis piekodināts nākamajā dienā paņemt līdzi ēdamo, jo būs jāiet strādāt krietni attālāk no muižas, viņa izsaukusies: «Tad jau mēs kā Mozus iesim uz Ēģipti!» Pārējiem ļaudīm nosaukums iepaticies un cilvēku atmiņā joprojām saglabājies.

Vēl arī Gambija, Varšava, Limpopo...

Taurupes pagastā ir upe Jordāna. Laucienes pagastā viensētas ar nosaukumiem «Karpati» un «Aizkarpati», Otaņķu pagastā – viensēta «Ķīnas». Rubas pagastā ir upe Limpopo. Tirzas pagastā – viensēta «Parīze», Nirzas pagastā ciematiņš Varšava. Bet ir arī Varšavu iezis – Braslas ielejas labajā krastā kilometru lejpus Inčukalna. Vismaz pirms dažiem gadiem bija autobusu pietura Itālijas, braucot pa ceļam no Rīgas uz Ērgļiem. Savulaik, kad Krievijas ķeizariene Katrīna II devās no Pēterburgas caur Alūksni uz Rundāles pili pie hercoga Ernesta fon Bīrona, tad, braucot garām šai vietai un redzot šo skatu, izsaukusies: «Šeit taču izskatās gluži kā Itālijā!». Tā tīk vēstīt itāļu valodas un kultūras centram. Katrai vietai vajadzīga sava leģenda.

Valdgales pagastā ir ne tikai «Ēģiptes», bet arī Gambija. Tāds, lūk, ciema nosaukums, ko piešķīruši paši iedzīvotāji kādreiz slikti izbraucamo ceļu dēļ. Nosaukums no pagājušā gadsimta 60. gadu beigām lietots ikdienā, un to var atrast arī uz Latvijas kartes.

_______________________________________________________

Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”

SIF_MAF2024