"Vēlējāmies pateikties par atsaucību, ieinteresētību un dedzību, veidojot savvaļas bišu kūzulu laboratoriju, iepazīstinot ar medus nesēju dzīvi un seno dravniecību “Meža zinību dienā 2024”. Tāpat arī aplūkot jaunāko veikumu Ivara Rancāna personīgajā īpašumā “Augšselēkās” veidotajā kūzulu takā", par apciemojuma mērķi stāsta aģentūras pārstāvji. 

Liepas, vītoli, apses, egles, oši, ozoli ar cauriem vidiem un bišu mājvietām šurp tiekot vesti no dažādām vietām, kur tie nozāģēti un kļuvuši lieki. Tuvākie mērojuši ceļu no Salaspils, kā arī Ogres novada – Ogres pilsētas, Ogresgala, Suntažiem, Rembates. Tālākie – pat no leišmales.

“Ir skumji redzēt, kā, izcērtot mežus, bitīte tiek dzīta prom. Tā meklē patvērumu pilsētā, bet arī no turienes to raida prom,” saka Ivars Rancāns. Par katru kūzulu viņam ir savs stāsts.

Kāds uz “Augšselēkām” tika atvests ar visām iemītniecēm, jo veco mājvietu izcirsta poligona vajadzībām. Taču starp bēdīgajiem ir arī pa priecīgam vēstījumam.

“Privātīpašumā pie Jaunogres stacijas nozāģēja vecu, vētras aizlauztu priedi. Izrādījās, bites to bija pienesušas pilnu ar medu un pašas aizgājušas projām, kamēr cauna vai kāds cits saldummīlis tām te atkal atbrīvo vietu dzīvošanai. Kad palīgos pasauca mani, arboristi koku jau bija sazāģējuši diezgan mazos bluķēnos. Tā kā saimnieki skuma pēc aizgājušajām bitēm, es viņiem uzdāvināju kūzulu un teicu, lai gaida spietu. Mana pārliecība, ka bitītes te atgriezīsies, piepildījās pavisam drīz. Aiz lieliem priekiem šī ģimene man ir pasūtījusi vēl divus kūzulus. Viņiem neinteresē medus, viņi grib, lai kokos zum bites. Teicu, ka nevaru garantēt, vai iznākums būs tikpat veiksmīgs, jo katram kūzulam vajadzīga sava apdzīvojamā teritorija. Vienalga, viņi ir gatavi mēģināt un gaidīt, jo mani kūzuli nesot svētību,” stāsta Ivars. “Caur bitēm un kūzuliem esam kļuvuši par labiem draugiem.”

Arī Zilo kalnu aģentūra atzīst: esam iepazinušies caur bitēm un kūzuliem, kļuvuši par sadarbības partneriem un kopā darām labus darbus.