Sarunas pirmā daļa veltīta par kafejnīcas "Pie Zelta Liepas" vēsturi un šā brīža darbību, kad tajā var strādāt cilvēki ar invaliditāti. D.Bārbale atsauc atmiņā pirmsākumus 2014. gadā, kad ēku, kas piederējusi privātpersonai, izlika izsolē. Ilgstoši tā stāvējusi tukša un pamesta, draudot pārvērsties par graustu pilsētas centrā. Toreiz Ogres pašvaldība pieņēma lēmumu piedalīties izsolē, lai iegādātos ēku savā īpašumā.
"Ēka nes sevī ogrēniešiem vēsturisku liecību, vērtību - šo kafejnīcu "Pie Zelta Liepas", kas sākotnēji ir bijusi unikāla kultūrtelpa ar garšīgiem ēdieniem un savu vēsturi. Lielākā problēma ir spēt nest nākamajām paaudzēm vērtības. Šī ēka ir kultūrvēstures piemineklis pašā pilsētas centrā, kur līdzās atrodas autoosta, dzelceļa stacija. Pašvaldībai veiksmīgi izdevās nosolīt un iegādāties šo ēku. Pārsteidzoši, ka daudzi iedzīvotāji rakstīja uz domi vēstules ar lūgumu atjaunot šajā ēkā kādreizējo kafejnīcu. Tajā laikā notika arī gājēju ielas promenādes pārbūve. (...) Tālāk tika domāts par efeketīvāku telpu iznomāšanu. Jau sākumā bija arī vīzija, ka tur jābūt sociālajam uzņēmumam - tādam, kas pie sevis nodarbina cilvēkus ar invaliditāti," stāsta D.Bārbale, uzsverot, ka šodien būtiski ir katram apzināties, ka cilvēkiem ar invaliditāti nav jādzīvo tikai sociālajā dienestā vai no pabalstiem, bet viņiem ir tiesības strādāt atbilstoši savām spējām un prasmēm.
Tika mēģināts panākt, ka konkursa kārtībā telpās ienāk uzņēmumi, kas strādā ar šo sociālās uzņēmējdarbības misiju. Diemžēl pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs. Pēc tā tika izsludināts atkārtots konkurss, tas noslēdzās ar pozitīvu rezultātu. "Diemžēl ne katrs uzņēmējs var kļūt par sociālo, un ne katrs sociālais darbinieks var kļūt par biznesmeni. Šis bija pašvaldībai liels mācību materiāls," plašāk stāsta D.Bārbale atceroties sociālās uzņēmējdarbības pirmos soļus kafejnīcas atjaunotajā darbībā. Cilvēki ar invaliditāti dažādu iemeslu dēļ nespēja sākotnēji sastrādāties un realizēt uzlikto vīziju. Uzņēmējs, kam tika uzticēts darbs dalījās ar dažādiem arī apmeklētāju attieksmes jautājumiem, tostarp, esot bijis reiz klients, kas teicis - "Nomainiet šo kropli pret normālu cilvēku." Uz D.Bārbales personīgi uzdoto jautājumu uzņēmējam, ko viņš darījis pēc šīs frāzes, atbilde esot bijusi - "Klientam vienmēr ir taisnība!"
"Mēs sapratām, ka tā nav tā vieta, kur klientam vienmēr ir taisnība, tai ir jābūt tomēr vietai, kur pirmajā vietā ir cilvēks ar invaliditāti, jo tieši viņi uzdrīkstas nākt strādāt un darīt to, ko māk. Ilgstoši mēģinot vedināt uzņēmēju uz kopdarbību un to, kā pašvaldība redz šo sociālās uzņēmējdarbības īstenošanu, tas nesekmējās. Mēs nonācām pie secinājuma, ka ir jālauž līgums. Vēlreiz izsludinājām konkursu, kas noslēdzās pozitīvi." Tomēr pēc kāda veiksmīga darbības posma, uzņēmējs izvēlējās lauzt līgumu, jo bija vēlme tomēr strādāt ar peļņu. Pašvaldība esot bijusi izvēles priekšā - sludināt vēlreiz konkursu, prognozējot to bez veiksmīga iznākuma, atteikties, ka šajās telpās darbojas sociālais uzņēmums un tas nozīmēja atteikties arī no iespējas cilvēkiem ar invaliditāti dot iespēju strādāt vai arī - darīt pašiem. "Ideja radīt vietu, kur cilvēks ar invaliditāti ir gaidīts, kur var apgūt darba prasmes un nopelnīt naudu, stāvēja pāri visam. Tāpēc pašvaldība izgāja ļoti garu un sarežģītu posmu, lai pārņemtu šo vietu," skaidro izpilddirektora vietniece.
Uz žurnālista jautājumu, kāpēc Latvijā šāda ideja tik grūti realizējas, iepretim tam, ka citviet pasaulē cilvēku ar invaliditāti nodarbinātība esot pat normāla prakse, D.Bārbale uzsver, ka tas ir cilvēku attieksmes jautājums. Nodarbinātības valsts aģentūrā ir liels īpatsvars cilvēkiem ar invaliditāti, kas šodien meklē darbu, bet nesatiekas ar savu potenciālo darba devēju. Nesatiekas, jo nav prasmju. Atzinīgi vērtējama ir iespēja Jūrmalā cilvēkiem ar invaliditāti, bet ne visi tur var nokļūt un ne visus tur var uzņemt. "Piesakoties vienai vai otrai māčibu programmai, nav teikts, ka cilvēks var to apgūt, reizēm viņš jāņem un kā sīpoliņš jāloba, līdz var atrast īsto darbu. Tātad šie cilvēki ir jāapmāca, un mēs to šajā kafejnīcā varam darīt. Te var iemācīties ļoti daudz prasmes - no grīdas mazgāšanas, galda klāšanas, salvešu locīšanas, instrumentu tīrīšanas, pavāra palīgs, grāmatvedis un tā tālāk. Tālāk darba devēji jau var pieņemt darbā cilvēku ar kaut kādu iegūto pieredzi. Strādājot šajā kafejnīcā, šie cilvēki te iegūst savu pirmo CV."
Visu D.Bārbales un žurnālista Aida Tomsona sarunu klausieties šeit.
