Diskusijā NVO namā Rīgā piedalījās nevaldības organizāciju "Vidusdaugavas NVO centrs", "Latvijas Senioru kopienu apvienība", "Kuldīgas Senioru skola", "Ikšķiles Senioru skola", "Baltā māja", "Ķeipenes Senioru skola", "Siguldas Senioru skola", "Jelgavas Senioru skola" pārstāvji, kā arī Labklājības ministrijas (LM), Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM), Ekonomikas un Kultūras ministrijas, kā arī Valsts kancelejas un Rīgas Apkaimju iedzīvotāju centra pārstāvji.

Kā uzsvēra pasākuma dalībnieki, lai pareizi izprastu universitāšu tīkla darbību, jāņem vērā, ka būtiska ir šī procesa sociālā komponente - būt sabiedrībā un savu vienaudžu vidū, kā arī ar prāta un atmiņas aktīvu vingrināšanu maksimāli attālinot ar novecošanu saistītu saslimšanu iespējamību, tostarp mazināt "eidžismu" un diskrimināciju pret veciem cilvēkiem.

Tāpat pasākumā izskanēja ideja, ka statuss "seniors" būtu jāiestrādā likumdošanā, šai mērķgrupai no pašvaldībām nodrošinot apmācības - tomēr nav skaidrs, vai šīs apmācības organizēt vajadzētu caur VARAM vai, piemēram, ar IZM starpniecību.

IZM piekrīt, ka senioriem noteikti ir vieta izglītības sistēmā, taču ministrijā līdz šim mūžizglītība neesot skatīta konkrētajā kontekstā. IZM ieskatā, tieši augstskolām būtu jāpiedāvā mūžizglītības iespējas, bet pašlaik skaidra finansējuma mūžizglītībai nav, jo tas svārstās "no projekta uz projektu".

Arī LM parlamentārais sekretārs Reinis Uzulnieks pauda, ka LM pārziņā esot "vien atsevišķas mūžizglītības programmas". Viņš atzinīgi vērtēja jauno brīvprātīgā darba konsultatīvās padomes platformu, aicinot senioriem sabiedriskās aktivitātes īstenot caur to.

Uzulnieks uzsvēra, ka svarīgākie elementi senioru mūžizglītībā ir pašvaldības, digitalizācija, kā arī e-paraksta apmācības. Līdztekus arī NVO varētu turpināt būt nozīmīgi spēlētāji šī mērķa īstenošanā, sprieda LM pārstāvis.

Visi diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka mūžizglītības aktivitātēm jāatrod "resoriski atbilstoša iestāde", kā arī jāveido sadarbības līgumi ar NVO un vietējām izglītības iestādēm.

Būtiskākā problēma pagaidām ir rast mūžizglītības aktivitātēm pastāvīgi pieejamu finansējumu, uzsvēra LSKA. Apvienība secinājusi, ka visnoderīgākais būtu tāds trešās paaudzes universitātes sistēmas modelis un valsts finansēšanas ieviešana, kas būtu nostiprināts likumdošanā un funkcionētu vienkārši, neuzliekot pārmēru lielu slogu par atskaitīšanos.

Apvienība atsaucās uz Igaunijas piemēru, kur visas programmas, kuru pasniegšanu caur Tartu Universitāti apmaksā valsts, ir reģistrētas un ieraugāmas studiju programmu sarakstā ar atzīmi "vecums", turklāt pieteikt savas programmas un pasniedzējus var arī NVO - pēc izvērtēšanas tās kļūst par šīs mūžizglītības sistēmas daļu un arī var saņemt valsts finansējumu.

LSKA atzīmē, ka "trešās paaudzes" universitāšu tīkla attīstībā jāiesaistās caur Labklājības un Izglītības ministriju, bet vienlaikus nedrīkst pazaudēt visu, ko NVO jau ir paveikušas šajā jomā. Tāpat LSKA pieļauj, ka to organizāciju, kas jau šobrīd strādā ar senioru izglītošanas un labklājības jautājumiem, apvienības jeb asociācijas izveide būtu atbildīgs un noderīgs šībrīža īstais risinājums.

Pasākums notika projekta "Trešās paaudzes universitāšu tīkla izveide Latvijā sabiedrības vecākās paaudzes sociālās labklājības un drošības vairošanas interesēs" laikā. Latvijā šī projekta īstenošanu pērn sāka sabiedriskā labuma biedrība "Vidusdaugavas NVO centrs" kopā ar biedrībām "Kuldīgas Senioru skola", "Ikšķiles Senioru skola", "Latvijas Senioru kopienu apvienība" un "Baltā māja".