Es paļaujos uz sevi un uz tevi, skolotāj! Arī uz tevi, mīļā mamma, stiprais, krietnais tēti, vectēv, mīļā omīte! Aprobežotība mums var vēstures grāmatu izsvēpēt no skolas somas, no mācību plāna izņemt, apdedzinot nagus, var to atjaunot kā pašas aprobežotības vēlīgu dāvanu un plātīties: redz, kādi mēs valstiski, patriotiski reformu reformētāji! Var «politiski» mācīt pedagoģijas pārgudru didaktiku tā, ka Latvijas vēsture apgūstama nevis pasaules vēstures kontekstā, bet šauri lokālā viensētas tenku iespaidā. Direktīvas var gvelzt, kā mācīt labāk – kopā vai šķirti, mums jāgādā, kā mācīt labi un labāk! Jo citādi, cik tur tālu vairs līdz Semjuela Džonsona atklāsmei, ka «patriotisms ir neliešu pēdējais patvērums».
Kas ir Lāčplēša diena? Mūsu tautas krietnāko dēlu varonības, pašaizliedzības triumfs cīņā par Brīvību 1918. – 1920. pret vācu Golcu, krievu Bermontu un lieliniekiem. Simboliski – pret latviešu gadu simteņu apspiedējiem. Brīvības cīņās, kuru būtību nemaina pagājības pārrakstītāju intrigas un interpretācijas. Vai brīvības vērtība mainījusies kaut par mata tiesu, ja jaunvārdu darināšanas modisti Brīvības cīņas pārsaukuši par Neatkarības karu? Taču ne! Simtiem kapu pieminekļu Latvijā celti Brīvības cīņās kritušo piemiņai, svētos ierakstus tajos nepārkalt! Arī Cēsīs, kur, pat padomju laiku neskarts, pieminekļa pakājē stāvēja mātes Latvijas tēls. Ap 1986. gadu biju tur un iegaumēju monumentā iekaltos vārdus: «Mums dzīvība dzimtenei veltījums, Miers Latvijas klēpī dārgs ieguvums». Kāpēc meklēju pieminekli tieši Cēsīs? No turienes nācis mans vectēvs. Līņāja lietus, un Latvijas tēla vaigiem pāri ritēja asaras, klēpī dusēja par brīvību kritušie latvju dēli. Atmoda vēl snauda, bet vēlāk dzirdēju, ka Latvijas tēlu bija iekārojuši metāla zagļi…
Laikmetu griežus izprast nav viegli, jo cik individuālu likteņu, tik grūtāk jaušams kopskats, bet galvenās pagājības līnijas ievelkas saprotamāk, ja katrs izejam arī no savas dzimtas vēstures personību likteņiem. Visu laiku kautrējos stāstīt par Lāčplēša dienu saistībā ar zināmo par savu vectēvu Augustu Upenieku – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Kautrējos, līdz saņēmu liegu brāzienu no saviem bērniem, mazbērniem: kas gan to labāk varētu izdarīt un kam gan vairāk jālepojas ar savu vectēvu, ja ne viņa mazdēlam? Tāpēc rakstu.
Tēvs pirms savas aiziešanas atstāja dzimtas relikviju plauktā paša pārfotografētu bildi ar tēvu Augustu Upenieku armijas formas tērpā un Lāčplēša Kara ordeni pie krūtīm. Kā tajā Paula un Petera dziesmā – «(..) stiprs un lepns kā velns»!
Pamatīgajā grāmatā «Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri» bieži uzšķiru 536. lappusi, no kuras raugās mans vectēvs. Pie viņa portreta melns uz balta rakstīts: «Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 17. jūnijā Rīgā, piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 1919. gada 3. novembrī ievainots. 1920. gada 13. janvārī Latgalē pie Bubencovas sādžas kaujas laikā nosūtīts izlūkos, atgriezās ar precīzām ziņām par ienaidnieka spēkiem un to izvietojumu, pēc tam ar savu nodaļu uzbruka lieliniekiem no aizmugures un radīja to rindās sajukumu, tā veicinādams sādžas ieņemšanu, gūstekņu un trofeju iegūšanu. Dienestu turpināja arī pēc Brīvības cīņām savā pulkā kā instruktors. 1930. gadā atvaļināts, ieskaitīts zemessargos.» Par cīņām pret lieliniekiem 1920. gada 13. janvārī apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. «Pēc atvaļināšanas no dienesta armijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II pakāpes goda zīmi. 1941. gadā apcietināts, izsūtīts. 1942. gada jūnijā PSRS IeTK Sevišķā apspriede notiesāja Augustu Upenieku uz 10 gadiem.» Par ko? Par Tēvzemes mīlestību un varonību tās Brīvības cīņās.
Augusta mazdēls Andris Upenieks nedaudz sekoja sava vectēva pēdās: 1991. gadā pēc Neatkarības atjaunošanas de facto ar pirmo dienu organizēja Zemessardzes nodaļas vada veidošanu un nodienēja šajā brīvprātīgajā militārajā formējumā 12 gadu (par apbalvojumiem paklusēšu). No sirds sveicu visus Latvijas brīvības cīnītājus Lāčplēša dienā – gan šodienas vecos, sirmos, gan jaunos dedzīgos mūsu armijas karavīrus, gan debesu bezgalībā dienējošos cīnītājus. Mans mīļais vectēv, liktenis lēma tevi nekad dzīvē nesatikt, bet es tevi mīlu un lepojos ar tevi: Mums dzīvība dzimtenei veltījums,
Miers Latvijas klēpī dārgs ieguvums.
