Savā sociālā tīkla kontā mācītājs dalās par saviem iespaidiem un dzirdēto Luckā, kas ir Zaporižjes apgabalā un kur īpaši aktīva esot vietējā draudze. Šajā vietā notiek aktīvs darbs vairāk ar bērniem, kas karā zaudējuši vecākus un ir sociāli atstumti un pat pamesti.
"Es jau biju pamanījis pirms tam, ka viņi visā tajā haosā un karā grib darīt labu savai tautai. Jā, vajag humāno palīdzību, vajag ēdienu, bet viņi arī jau no paša sākuma kā draudzes vadītāji uzdeva jautājumu – “Kā mēs šajā grūtajā laikā varam izdzīvot evaņģēliju? Kā mēs varam būt patiesi Kristus sekotāji?” Arī es savai draudzei, kad pirms tiem trim gadiem sākās karš, teicu, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem, ko redzu, ir cilvēcības un Kristus mīlestības sevī saglabāšana. Tagad redzu, ka arī šiem garīgajiem vadītājiem Ukrainā ir līdzīgi un arī viņi šim laikam grib iziet cauri, saglabājot ne tikai cilvēcību, bet Kristus mācekļa identitāti,” stāsta latviešu mācītājs.
Viņš turpina ar pārsteidzošu stāstu. Ceturtdienas vakarā, krāmējot busiņu, saņēmis telefonā vienu ziņu ar jautājumu, vai nenoderētu kāda koka divstāvu gulta, ko varētu aizvest uz Ukrainu. Gultiņa pēdējā brīdī dabūta, un ceļš ar 3,5 tonnas kravu bija sācies. “Kad mēs jau bijām galā un krāmējām visu ārā, mācītāja sieva, ieraugot šo gultiņu teica: “Pēteri, jūs nemaz nevarat iedomāties, cik šī gultiņa mums daudz nozīmē…”
Viņi jau kādu laiku kalpoja dzīves pabērniem. Viņiem bija sapnis jau ilgāku laiku par īpaša centra izveidi bērniem, kas palikuši bez vecākiem. Tā nu viņi meklēja kādus variantus, kā to paveikt. Tad vienā dienā no ārzemēm uzrakstīja kāds cilvēks un jautāja, cik maksā viņiem tuvumā kāda zeme? Mācītājs noskaidroja, ka zeme īsti nav nopērkama, bet tieši blakus pārdod vienu māju. Tas cilvēks bez kavēšanās teica, lai noskaidro, cik tā māja maksā. Tiklīdz mācītājs bija noskaidrojis, ka 160 000 dolāru, paziņa teicis, - labi, aizej un saki ka tu ņemsi to trīs stāvu māju ar daudzajām istabām. Tieši aizvadītajā otrdienā viņi iegājuši šajā mājā ar domu, ka šī būs tā vieta, kur Dievs ļaus viņiem veikt kalpošanu bērniem. Dažas dienas vēlāk atbraucām mēs un izrādās – atvedām pirmo gultiņu, kas būs šim bērnu centram. Viņi to uztver kā zīmi un apstiprinājumu, ka šīs ir Dieva nodoms,” tā stāsta P.Eisāns un piebilst – “Jā, ir haoss apkārt, bet tas nenozīmē, ka pamatlietas un fundamentālās lietas tiek atceltas. Braucot mājās svētdiena rītā Polijā izlasījām rakstu vietu – dienas lozungu no Jesajas grāmatas 58:7 – “Nabagu un bezpajumtnieku tu ieved namā”. Mēs tikko bijām bijuši tur, kur kāds tieši šos bērnus, kas bija nabagi un bezpajumtnieki, ievedīs namā. Dievs iedeva viņiem namu, lai kalpotu! To izlasot mums bija sajūta, ka Dievam patiešām ir labs prāts.”
