Gleznojums ar vēsturisku atsauci
Gleznojumu Simona pabeigusi 28.septembrī, un tam, kā norāda Benita, ir simboliska nozīme. Idejas bijušas dažādas, taču viņa vēlējusies, lai tam ir vēsturiska atsauce, ko viņa, protams, atradusi, ieraugot uzziņas materiālu par seno Ķentes pilskalnu Ogres Vēstures muzejā. Tas bijis attēls, kurā atainoti Ogres Kangari – Ogres pilsētas teritorijā esošās kalnu grēdas.
Viņas vīrs Jānis daudz pratis Benitai pastāstīt par Ķentes kalnu, kā vidusskolnieks piedalījies arī izrakumos, daudz stāstījis, kāds skaistums tur bijis. Ieraugot šo zīmējumu, viņa sapratusi, ka atradusi saikni.
Gleznojuma centrā ir Ogres upe. Sākot no labās puses, redzami Ogres Zilie kalni, Saules kalns, kas atrodas pie Jaunogres dzelzceļa stacijas. Tāpat mākslas darbā atainots gan Mīlestības kalns, kas atrodas starp Ogres Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīcu un Ogres Evaņģēliski luterisko baznīcu Ogres upes krastā, gan Skolas kalns, kurā kopš 1960. gada atrodas Ogres 1. vidusskola (šobrīd – Ogres Kalna pamatskola), gan daudzi citi. To vidū, protams, arī Špakovska dendroloģiskais parks “Lazdukalni”. Periodikā 20. gs. 30. gados Ogre salīdzināta pat ar Davosu Šveicē.
Milzis paņēma akmeni un nometa pie dīķa
Špakovska parkā, pie dīķa, ir liels, balts akmens. Kā atklāj Benita, tas atvests no Dubkalnu karjera, kas atrodas Zilajos kalnos. Kad tas tika rakts, Benita ar Jāni aizbraukuši apskatīties, ieraudzījuši šo akmeni un sarunājuši, lai to pie viņiem nogādā. Tā nu rodas jauna teika – milzis paņēma to akmeni, vienu pēdu nolika tur, otru pēdu “Lazdukalnos” un nometa akmeni viņiem pie dīķa.
Telpa jaunajiem pāriem
Benita bija iesniegusi divus projektus, un abi tika apstiprināti. Skatu torņa augšējā pusē tika uzlikts ruberoīda klājums, lai pasargātu to no lietus. Otra projekta ietvaros bija paredzēts atjaunot telpu, kurā tapa gleznojums, lai varētu tajā, piemēram, ielaist kāziniekus. Benita iegādājusies visu nepieciešamo interjeru – gan galdiņu, gan pītos krēslus, gan laternas.
Nelūgtais ciemiņš mizgrauzis
Lielākoties Benita pa gandrīz sešus hektārus lielo parka teritoriju saimnieko viena, taču, kad vajagot, talkā nākot arī viņas dēls. Piemēram, nesen viņš palīdzējis nozāģēt vairākas egles, kurās bija ieperinājies mizgrauzis. Tas noticis ap jūnija vidu. Viņa pamanījusi vienu egli, kas zaudējusi savu “formu”, domājusi, ka tai kaut kas nepatīk, tāpēc nolēmusi, ka pēc ceļojuma uz Austriju nozāģēs. Kad viņa pēc divu nedēļu ilgas prombūtnes atgriezusies, visa egļu grupa bija nokaltusi. Viņa cer, ka pārējās egles, kas aug parka teritorijā, mizgrauzis neaiztiks.
Tāpat Benitai ir sadarbība arī ar Ogres Probācijas dienestu, viņa stāsta, ka dod darbu cilvēkiem brīvdienās, lai viņi probāciju varētu apvienot ar savu pamatdarbu. Benita stāsta par kādu cilvēku, kurš nupat beidzis darbu pie viņas, taču ieguldījis parkā savu sirdi un dvēseli. Viņš bijis ļoti čakls strādnieks, pirmais cilvēks, kurš ar viņu līdis iekšā dīķī, jo katru gadu tas esot jāravē, lai ļaudīm, atbraucot uz parku, pavērtos tikpat skaists skats kā tagad. Daudzi īpaši priecājoties par trīs krāsu ūdensrozēm.
Gribējuši uz parku atvest latvāni
Dendroloģiskā parka saimniece dalās arī ar kādu amizantu atgadījumu. Agrāk viņa Jāni braukājusi pa dažādiem Latvijas parkiem. Reiz viņi bijuši Vecpiebalgā apskatīt brīnišķīgās ūdensrozes un vienā ieplakā ieraudzījuši augam latvāni, kuru tolaik nav pazinuši. Tas bijis tik stalts, un tā cepure bijusi vienos ziedos. Viņi ļoti gribējuši to atvest uz parku, bet bijis vasaras vidus un tas bijis milzīgs. Apkārt neesot bijis nekā, ar ko izrakt. Tad pagājis laiks, viņiem nostiprinājusies saikne ar dendroloģi Aiju Kaškuri, kura viņus atbalstījusi ar padomu.Viņi stāstījuši, ka gribējuši atvest latvāni no Vecpiebalgas. “Paldies Dievam, ka neatvedāt,” viņa smējusies.
Akmens atdod mums, ja mākam ņemt
Paralēli darbam parkā Benita jau kopš 2001. gada darbojas folkloras kopā “Artava”, ar ko kopā rīko arī vairākus pasākumus Špakovska parkā. Piemēram, nesen atzīmēti Rudenāji, taču pavisam drīz ieplānota vakarēšana. Pie viņas ciemojušies arī citi folkloristi un parkā atraduši īpaši enerģētisku vietu (uzkalnu). Šo uzkalniņu novērtējuši arī tā saucamie dziednieki un zintnieki, kuri, izejot cauri parkam ar rīkstēm un vadoties pēc sajūtām, sajutuši tur spēcīgu pozitīvo enerģiju. Tieši blakus šai vietai atrodas Sirds akmens. Kad Benita un Jānis attīrījuši vietu, kur izveidots parks, viņi pamanījuši vien pusi akmens, otra puse bijusi zem zemes. Tā nu viņi pieņēmuši lēmumu to atrakt, jo, kā smaidot norāda Benita, tāds skaistulis bija visiem jāparāda. Viņas vīrs esot brīnījies, ka meitenes, kuras uz tā apgūlušās, tur pat aizmigušas. Kā uzsver Benita, akmens atdod mums, ja mākam ņemt.
Jādzīvo, jādzīvo un jādzīvo
Kad sākta parka izveide, gribējies darīt tikai vairāk un vairāk – sakopt vienu pakalniņu, otru. Tagad vairs neesot iespējams neko uz priekšu darīt, jo neesot vietas, tāpēc atliek tik vien kā parūpēties par to, kas parkā jau ir. Tomēr darba esot daudz, tāpēc, kā saka Benita, tikai jādzīvo, jādzīvo un jādzīvo.
