“Dažreiz tiek mēģināts teikt, ka mēs visi kolaborējām. Mēs jau dzīvojām šeit. Kaut kādā mērā piedalījāmies. Šeit jāsaka skaidri un gaiši – nē,” – tā 2014. gadā raidījumā “Virtuves saruna” par padomju okupācijas kolaboracionisma un kolaboracionistu sērgu un centieniem par kolaboracionistiem atzīt visus okupācijas laiku Latvijas iedzīvotājus paziņoja toreizējais Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits.

Ir pagājuši desmit gadi, taču Latvija nav spērusi ne soli attīrīšanās virzienā. Tieši pretēji: bijušie okupācijas varas kolaboracionisti ir ne tikai saindējuši valsts pārvaldi, tiesu un tiesībsargāšanas iestādes, bet arī izperējuši jaunu sarkano sērgu – marksistiski progresīvos “liberāļus”, kuri roku rokā ar vakardienas kolaboracionistiem apdraud pašus Latvijas valsts un nācijas pamatus.

Melu dvinga kļūst tikai biezāka: neatkarīgās Latvijas tiesa nospriež, ka melns ir balts un ka asiņaina okupācijas varas tiesneša un kaismīga komunista nosaukšana par okupācijas varas kolaborantu esot uzskatāma par noziegumu – vajāšanu un neslavas celšanu, un šo korupto spriedumu vienbalsīgi un jūsmīgi atbalsta visi no nodokļu maksātāju kabatas finansētie valsts mediji.

“Kādā pseidorealitātē mēs, latvieši, dzīvojam? Bija okupācija, bet nav okupantu, bija čeka, bet nav čekas ziņotāju, bija kolaborācija, bet nav kolaborantu, bija koloniālisms, bet nav kolonistu...  Kā iespējami tādas pakāpes publiskie meli?” – šie publicistes Liānas Langas vārdi ir jaunās zemzemes ekspedīcijas “Kolaboracionisms un kolaboracionisti” moto.