Himnas vārdi
Sākumvārdi «Dievs, svētī Latviju!» sasaucas ar vairāku citu Eiropas valstu himnām,
kas sākas ar vēršanos pie Dieva, lūdzot sargāt zemi un/vai tās valdnieku
(salīdzinājumam – cariskās Krievijas, tālaika Austroungārijas, Lielbritānijas himna
un citas). Viens no prototipiem varēja būt dziesma «Dievs, svētī Kurzemi!», kas
iekļauta Kurzemes skolotāju Ernesta Ferdinanda Šēnberga un Matīsa Vītiņa «Kabatas
grāmatiņā ar daudz lustīgām ziņģēm» (1856) un dziedāta skolās ar tālaika Vācijas
himnas «Heil dir im Siegerkranz» («Slava kara uzvarētājam») melodiju. Vidzemē šī
dziesma skanējusi ar tekstu «Dievs, svētī Vidzemi!». Taču, ietverot tekstā vārdu
«Latvija», dziesma guva jaunu iedarbības spēku: tā apliecina atmodas laikmetam
raksturīgo vēlmi apvienot visu latviešu nāciju. Vārdkopās «latvju meitas», «latvju
dēli» parādās jēdziens «latvis», kas 19. gadsimta otrās puses dzejā tika izmantots kā
apzīmējums senlatviešiem. Tā iekļāvums himnas tekstā sasaucas ar atmodas laikmeta
tendenci uzlūkot senlatviešu periodu kā simbolu tautas zaudētajai brīvībai, uz kuras
atgūšanu jātiecas nākotnē. Vārdkopā «kur latvju dēli dzied» īpaši zīmīgs ir
dziedāšanas izcēlums, jo himnas rašanās laikposmā un līdz pat mūsdienām tā ir viena
no būtiskākajām latviešu nacionālās identitātes izpausmēm.

Oriģinālversijā dziesmas teksta pirmā dzejrinda bijusi tāda pati, kā tagad, – «Dievs,
svētī Latviju» –, taču trešā rinda beigusies ar vārdu «Baltiju», nevis «Latviju»; arī otro
pantu noslēdzis vārds «Baltijā», nevis «Latvijā». «Dievs, svētī Latviju!» mūzikas
valodas raksturiezīmes ir akordu faktūra, funkcionāli skaidra harmonija un simetriski
veidota forma. Rakstot dziesmu, Baumaņu Kārlis, domājams, orientējies arī uz
Eiropas valstu himnu stilistiku. 

Himnas rašanās
Dziesma tapusi 1872. gadā Pēterburgā (sākotnējā versija rakstīta vīru korim a
cappella). 1873. gada 26. martā komponists, kurš bija viens no ievērojamākajiem
latviešu atmodas pārstāvjiem, vēstulē no Pēterburgas nosūtījis Rīgas Latviešu
biedrības I Vispārējo dziesmu svētku komitejai vairākas dziesmas ar piedāvājumu
atskaņot tās svētkos. Divas no tām tika iekļautas kopkora programmā, taču «Dievs,
svētī Latviju!» svētku repertuārā neparādījās. Tomēr svētku atklāšanas sarīkojumā
Rīgas Latviešu biedrības zālē 1873. gada 26. jūnijā šo dziesmu pirmatskaņoja Baltijas
Skolotāju semināra audzēkņu vīru koris Jāņa Dreiberga vadībā. «Tā bija dziesma, kas
ar varenu jūsmināšanas spēku cildina uz tēvijas mīlestību. Dziesma, kas varēs būt
aizmirsta tikai tad, kad neatradīsies vairs nevienas latviski jūtošas sirds,» – tā pēc
dziesmas atskaņošanas rakstīja toreizējo dziesmu svētku dalībnieks rakstnieks Matīss
Kaudzīte.

1874. gadā tā publicēta Baumaņu Kārļa dziesmu krājumos «Austra» (pirmiespiedums,
jauktajam korim un klavierēm) un «Līgo» (līdzīgi kā sākumversijā, vīru korim).
Dziesmu svētku kopkorī dziesma pirmo reizi tika dziedāta tikai 1895. gadā IV
Vispārējos latviešu Dziesmu un mūzikas svētkos Jelgavā, kad dziesmas tekstā, bet ne
nosaukumā, vārdu «Latvija» nomainīja ar «Baltija»:
Dievs, svētī Baltiju,
Mūs’ dārgo tēviju!
Svētī jel Baltiju,

Ak, svētī jel to!
Kur latvju meitas zied,
Kur latvju dēli dzied,
Laid mūs tur laimē diet.
Mūs’ Baltijā!
Apsīšu Jēkabs pēc Jelgavas dziesmu svētkiem rakstīja: ««Dievs, svētī Latviju!» var
cienīgi līdzās stāties labākajām tautu himnām; no liela dziedātāju pulka dziedātai, šai
dziesmai varens iespaids, kas ar orķestra pavadīšanu top vēl lielāks.» 1905. gada
revolūcijas laikā vārdu «Baltija» atkal nomainīja pret «Latviju». Ar laiku «Dievs,
svētī Latviju!» kļuva par visas latviešu tautas lūgšanu un pamazām nostiprinājās kā
latviešu tautas himna.

Oficiāli himnas statuss dziesmai «Dievs, svētī Latviju!» apstiprināts jau pēc Latvijas
Republikas dibināšanas – 1920. gada 7. jūnijā. Pirms lēmuma pieņemšanas sabiedrībā
noritējusi diskusija arī par citiem himnas variantiem: konkurentes bijušas Jurjānu
Andreja «Nevis slinkojot un pūstot», «Dievs, dod mūsu tēvu zemei» un Alfrēda
Kalniņa «Latvju himna-1917» («Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē»). 1928.
gada 25. septembrī Ministru kabinets izsludināja noteikumus par valsts himnu, kas
vēlreiz apstiprināja par himnu «Dievs, svētī Latviju!» un paredzēja sodu par tās
izpildījumu nepiemērotos apstākļos.

Himnas statusu «Dievs, svētī Latviju!» oficiāli zaudēja 1945. gada 19. jūlijā (šajā
dienā par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas himnu tika apstiprināta Anatola
Liepiņa «Dziesma par Padomju Latviju»), bet atguva to 1990. gada 15. februārī ar
LPSR Augstākās Padomes pieņemto likumu «Par Latvijas Padomju Sociālistiskās
Republikas valsts himnu», kas bija spēkā līdz 1998. gada 19. februārim, kad Latvijas
Republikas 6. Saeima pieņēma jaunu likumu «Par Latvijas valsts himnu».