Uz kara, drīzo vēlēšanu, «Vienotības» pagrimuma un citu aktualitāšu fona šī, protams, nav ziņa nr. 1, bet es to uztvēru ļoti sāpīgi. Pat nezinu, kā paskaidrošu mazbērnam, kur palikuši putni no mūsu mīļās salas. Jo skaidrojums ir nožēlojams – lūk, citāts, no pārvaldes izplatītā paziņojuma: «Liepu salā un pārējās salās jūraskraukļu Phalacrocorax carbo dēļ bojā iet dabas vērtības, bet ezera piekrastē esošo māju iedzīvotāji regulāri sūdzas par putnu radītajām neērtībām.» Pērnvasar, pirmo sezonu kuģojot pa visādiem ūdeņiem, allažiņ centāmies piebraukt pie jūraskraukļu kolonijas – sasveicināties. Un putni sveicināja pretī, metot plašus lokus ap mūsu veco kuģīti. Mazbērnam ir svarīgi tie putni, man arī. Un kam gan viņi tur ezera vidū uz salas var traucēt ar savu skaļo tērgāšanu. Bet izrādās – var.

Baltezera krastos dzīvo tie, kas sevi dēvē par sabiedrības krējumu un mīl gozēties uz dzelteno žurnālu vākiem, plātoties ar bagātību. Visādi jūliji krūmiņi, olgas rajeckas, raimondi pauli u. c. Kurš konkrēti nosūdzējis nabaga kormorānus Dabas aizsardzības pārvaldei, neoficiāli ir zināms. Nu dievs ar to veco īgņu. Bet iestādei šajā gadījumā jau nu vajadzēja nostāties dabas, nevis dažu miljonāru pusē un sacerēt kaut kādas blēņas par putnu radītu postu dabai. Tie putni paši ir dabas vērtība, kas piezemējusies teju vienīgajā vietā bez cilvēkiem, bez mājām, bez mašīnām. Bet pat tur to neliek mierā.