Parkā pie Zaļā avotiņa palu ūdeņi izgrauzuši līcīšus, kuru krastos gozējas tikko mazgājušās purenes ar spīdīgi zaļām mugurām – kā pēc pirts. Vizbuļu čemuri veido kompozīcijas ar pērnām lapām, celmiem, bet viena tāda dekora vidū iedūries zars kā ar dzērvju spārniem, garu kaklu un debesīs paslietu knābi. Turpat arī tās klaigā – vien putniem saprotamā valodā.

Soļojam pa Akas ielu. Stārķis, uz jumta kores nolaidies, stāv uz vienas kājas. Spārnus izplētis, paklanās godbijīgā reveransā. Cienīto kungu esam iesaukuši par Jēci: uz savu vārdu atsaucas, knābi grozīdams. Ik pa gabaliņam satiekam savus skolas «gājputnus». Kasparu nebijām redzējuši 30 gadus. Toreiz paštaisnas mēles melsa: kas no tāda iznāks? Iznācis lieliski: Kaspars tagad apmeties Durbē, iepazīstina ar sieviņu un dažāda auguma trijiem pašu bērniem. Vīram dzelžains, sastrādāts rokas spiediens, laba, gaiša sirds: došoties uz kapiem: mammas kopiņai jāuzstāda apmalīte. Satiekam Indru, kas strādā Talsu vidusskolā par matemātikas skolotāju: sīciņa, enerģiska kā skolā. Uz jautājumu, kā tie rakari klausa, atrauc: nu, lai tik pamēģina! Satiekam vēl trīs māmiņas ar bērnu ratiņiem. Stārķu laiks. Ogrē Daiņa Širova lolotajā slimnīcas kompleksā šodien atklāj Dzemdību nodaļu. Sirds tāda gaiša, tīra kā purenes zieds.